prtg:
Jaunā saldumu līnija "Revenge"

kants:
Ir veerts apmeklēt koncertu?

virginia_rabbit:

pamodināts bērns ir bērns no elles - šorīt E mūs pasūtīja ar visu vārdadienas dāvanu un svecēm

sirualsirual:
rubrikā tizleņa nedienas - vakar uzsēdos uz brillēm, viena lēca izļodzījās, nu neko, pēc pāris dienām uzrakstīšu eksāmenu un nesīšu labot.

un tad es uzpīpēju, izliecies pa sava sestā stāva logu.

vikings:
Tagad primāri ir pamosties pēc 4 stundām, pec tam pagūt uz ļotaku, tad sagaidīt klientu un pteikt visu, ko es domāju par elektronikas vešanu bagāžā.
Pēc tam doties uz laivu, izveikt pilnu revīziju, sastādīt lietu sarakstu, kuras nepieciešamas, sagādāt, atrast kantori, kurš iekš Sanremo izdrukās un uzlīmēt laivai jauno nosaukumu, veikt pāris niansētas darbības MMSI numuru saņemšanai EPIRBiem, piereģistrēt jauno AIS, un doties Melnkalnes virzienā.

900 jūrjas j''udzes un tad jau brauks slēpot, lai pēc tam var doties uz BVI vai Taizemi vai kur nu tur paienti izlems.
Kaut kā tā.

Draugi arī dara dzīvi krāšņu, neļauj ne mirkli neatslābt.

Kaut kāda tāda man šobrīd sajūta, ka viss ir tā, kā jānotiek. Man pamosties un saprast kas ar mani notiek paša ķobī, saprast ko ar to var darīt un kā risināt.

honeybee:
Nu jau vakardienas hailaits, Kvinsijs Gario: "But I'm a kitty-cat!" ^.^

(jes, tas esmu es, aiziet uz erudīta cilvēka lekciju, kur vajadzēja sēdēt un pierakstīt gadskaitļus/idejas/autorus, bet ko es pierakstu? šito te)

kakjux:

nu kā, es nomainīju vārdu, vane. it's caused certain troubles, issues and all sorts of. vispār nebija jāpierod atsaukties uz to vārdu, jo daudzi jau mani tā sauca. bet bija jāpierod pašai nosaukt to vārdu, kad sanāk iepazīties. un tagad man laikam jāsāk pierast pie tā, ka manas jaunās kļičkas varētu būt šī vārda atvasinājumi.

bet uzvārdu tomēr nolēmu paturēt. vispār, sapratu, ka tas uzvārds tik daudz netraucē, jo uzvārds tā īsti nebija neviena izvēle, vienkārši dahuja ilgu un nejaušu sakritību rezultātā man valsts piesprieda šitādu. un, tā kā, pārsvarā man sociāli tas uzvārds nav nahuj vajadzīgs, tas ir tikai priekš legal shit, tad tomēr ir pietiekami ok iekšiņās paturēt to priekš legal shit.

vēl es mēģinu saprast, ko likt gifkā, ko neizbēgami būs jāpostē darba čatā. y'know. the "I told you so" gifkā. jo, ja godīgi, šodien ir tā diena, kad gribējās ierakstīt darba čatā, general channel, ka "I hate you all" un iet uz dienvidiem. un pat ne tāpēc, ka mani personīgi šodien ahujenna trollētu. bet tāpēc, ka you should listen to this shit that I'm saying and we're all going to get in deep shit when all of this blows up in our faces and I need that gif. tā vietā es aizgāju uz bodi un pat atnācu atpakaļ.

zupcis:
Dārgie, lēnām novecojošie cilvēki internetos, sen neesmu prasījis nevienu padomu. Vai Jums arī šķiet, ka gadiem ejot Jūsu emocionālā realitātes uztvere lēnām, bet neatgriezeniski degradējas ? Es nerunāju par bērnības maģiskāas realitātes sajūtām un nākotnes nerealizētajām fantāzijām, es drīzāk gribu vaicāt par ikdienisķām cēloņu un seku likumsakarībām, uz kurām Jūs reaģējat citādāk. Man nevajag pirmās mīlestības salīdzināšanu ar kārtējo mirkļa pieķeršanos, nerunājot nemaz par kaķīšiem, jo pirmie kaķīši vienmēr vairāk paliek atmiņā. Ja netici, tad nosauc sava trešā kaķīša vārdu.

Es atceros kā nespēju vakaros aizmigt, jo man atmiņā bija palikusi Tēva balss intonācija, kad es centrāltirgū pirkumam izvēlējos pulksteni, kas viņam šķita nepareiza izvēle. Es atceros kā raudāju kad mamma mani pavadīja uz skolu, un man nācās tālāk iet vienam. Es atceros kā pinkšķēju nepiedienīgā vecumā, jo klases biedrs (pimpis tāds) literatūras grāmatu aizmeta aiz tāfeles, un es tai nespēju vairs tikt klāt. Un tad vēl bija no metāla šaibas tēta uztaisīta zvaigznīte, kuru es netīšām gandrīz vai padirsu. Un tad protams bija lauztās sirdis un tamlīdzīgās štelles, kas radīja reālu zemestrīci manā toreizējā pasaulē, un rezonē pat šodien. Nerunājot nemaz par pirmās vecmātes uzdāvinājamie pieciem latiem, no kuriem es nespēju šķirties vismaz gadu kopš viņas nāves.

Un tad lēnām kļuva vienalga. Vienalga pat ne pret cilvēkiem, bet pret pašam sevī. Atceros kā nomira mana otra vecā māte. Viņa, protams, nebija tik svarīga kā pirmā, bet tomēr. Es dēļ jūtu trūkuma nolēmu piedzerties un staigāt apkārt, domājot par viņu. Tas nelīdzēja. Lai kādas arī viņa vēsturiski emocionālas pēdas būtu atstājusi manī, es nespēju neko just. Man nācās iztēloties, ka es kaut ko jūtu, lai pierādītu sev, ka esmu cilvēcisks.

Cilvēcisks. Man dažkārt šķiet, ka tāds vairs neesmu. Es tuvojos robotismam un vienaldzībai. Jāatzīst, ka kādreiz tā vēlējos būt. Vēlējos nejust neko, jo tā vieglāk, jušanās čakarē visu, bļe.

Diemžēl, tagad jāatzīst, ja jušanās ir viss, bļe.

virginia_rabbit:
Ingmārs: varētu nopirkt kapu un tur darīt kaut ko citu

ierindnieks:
vaduguns: "Ar lūgšanām palīdzēt mūžībā aizgājušajiem"

martcore:
gamemaster un capslock sapratīs

martcore:

avralavral:
Vecs, jauki paškritisks raksts par izglītoto, radošo, brīvi un vērienīgi dzīvojošo, laikrakstam "The New Yorker" rakstošo amerikāņu parādiem un naudas trūkumu: my-misspent-youth.
Par pazīstamo "jūs visu laiku sūdzaties par naudas trūkumu, bet katru vakaru dzerat Rīgas centra krogos."
Ja šajā vāveres ritenī -- man jāpelna vairāk, lai atdotu parādus, bet, veiksmīgas darbības dēļ vairāk pelnot, man rodas jaunas, dārgākas vēlmes, kas vairo manus parādus, -- pārāk dziļi iestieg, tas var novest pie reālām eksistenciālām un attiecīgi garīgām krīzēm, no kurām tad ir kārdinājums meklēt izeju frīgānismā, ēšanā no miskastes, komunisma manifesta idejās, apreibinošās vielās, ašramos, antikapitālismā, ubagotāju brāļu ordeņos, kā arī šeit (es šo visu bez ironijas un zināmā mērā arī par sevi):

The days when I can pretend that money is “only money” are growing farther and farther apart. I have friends who are almost as badly off as I am, and who compulsively volunteer for relief work in Third World countries as a way of forgetting that they can’t quite afford to live in the First World.

slikts, posting in pajautaa:
vai Latvijā kaut kur ir kāds DDI ceļu mezgls?

barbala:
Rau, kādvakar mani dīdīja kāre pēc piedzīvojumiem un sen nebija būts Liepājā un pastellēju es greznu (nu, suiti ir zīmols tomēr) kaķi maisā- biļet's uz LSO/VAK un citu kopdarbu, par operuzvedumu Suitu Sāga sauktu.
Kaut kas mani darīja bažīgu, teiksim, relatīvi pieticīgā publicitāte ap notikumu, tādu kā tīzerīšu trūkums mēnesi pirms, bet vai tad nu es nezinu, ka mākslai vajag intrigu, laiku, nopirku biļetes, likos mierā, kaut arī relatīvi izvairīgā insaideru atbilde nepaslīdēja bez ievērības.


Long story short: šis notikums lieliski nostiprināja vairākas atziņas.

Pirmkārt, ir pilnīgi normāli, ka reizēm arī/pat ģēnijiem un/vai teicamniekiem nesanāk. Vienkārši- nesanāk un piedosim to vispirms katrs sevm savam ģēn/teicamn. inside un tad VAK un MSirm., jo tā drīkst būt un tas ir normāli. Reizēm nesanāk. Jo nesanāk. Un viss.

Otrkārt, dramaturgs, tāpat kā režisors, tās ir profesijas, arodi un nevis sirdslietas un hobiji, ar "es interesējos par novadpētniecību, tātad, varu iestudierēt visu to, par ko interesējos"- ar to ne-pie-tiek.

Ja svērtu un vienā kausā saliktu Dubru, Sirmo, VAK un orķestri, kas visi tomēr ir skoloti profesionāļi, viņi strādā par to, par ko saņem naudu, bet otrā ieliktu šī notikuma amatieru masu: mācītāju- godavīru, režisoru LL, kurš bija absents arī savās darbībās, citus, arī LDzintara apkopēju kolektīvu, kas šķiet pametis šo iestādi jau sen (es citreiz būš gatavāka skatīties uz labi izgaismotu, bet šaušalīgi netīru (nobružātu) skatuvi (gribējās antraktā ātri noieties ar mitru lupatu vismaz)); zinu, ka labu cilvēku un suiteni, bet ne kostīmu mākslinieci, ā, scenogrāfa nebija, jo "te naU jau to gArdīņu" (tā teica netālsēdošā prominence, jums labāk nezināt, kura),
lūk, ja svērtu, tad amatieru kopsvars krietnos profesionāļus ievilktu krietnā pazemē, zem ūdens pavilktu, ko arī, nesvērti un brīvi, ar palētu patosu izdarīja ar notikuma saturu un formu un pēcsajūtu.

Treškārt, atvainojos, bet godavīri- mācītāji tomēr lāga neder par dramaturgiem arī tāpēc vien, ka to pasaule ir gluži dzidra un tīra, jo garīgums un operējošais ietvars ir sacīsim, no laicīgā notīrīts, taču patiesa, dzīva "laicīgā trūkums" ļauj radīt ārprātīgi seklas un klišejiskas, lai neteiksu, ka smieklīgas drāmas un varoņu raksturus, personas; par naratīvu nerunājot: valodas, vēstījumu un tēlu korpuss bij pasprucis no krāsojamās grāmatiņas īpaši mazām avīm, bildu ābece īpaši tumšiem pakšiem, bet nu, varējām atkārtot dažas liturģijas un svinēt ziniet, īso laulības priecu. (bērnībā arī taču mazām meitenēm patika spēlēt kāzās, to darīja, uzliekot virtuves aizkaru par plīvuru un mendelsona plati un kožot kaut kur iekārtā ābolā, ček).



Īsumā, normāls, cauruncaur izstrādāts feileris. Tā gadās. Visi izgāžoties augam vislabāk.

Es tikai nudien nesaprotu, kāpēc citi apmeklētāji cēlās kājās un mēģināja ovāc-ēt, jo tas ir tik bīstams viltus laipnības signāls, ka "tikai iedrošinās" un to nu neviens lāga nebūs pelnījis, ne vēsture, ne suiti, ne sāgas, pat ne krietni mācītāji ne.


p.s. ēdiens bija pieklājīgs(c)

adirred, posting in pajautaa:
Jau kuro reizi ir tā, ka mani nevar sazvanīt. Telefons ir ieslēgts, rāda, ka zona ir. Bet nekā, cilvēks nonāk pa tiešo uz manu voicemail.

Kas tas varētu būt par gļuku?

Telefons vispār darbojas pilnīgi normāli, pirku pirms gandrīz precīzi diviem gadiem. Septītais iphone.

komentators:
Kopš es vairāk apzinos to, cik ļoti cilvēki pielāgojas baram, kurā tie ir, es cenšos turēties tam pretī. Es nezinu kāpēc, bet man vienmēr ir šķitis tik svarīgi dzīvē nedarīt tā, kā citi. Turklāt nešķiet, ka tas kaut kad pāries, jo uzvedība (raksturs mazāk) ir būtiski mainījusies kopš skolas/universitātes, bet vēlme ir tikpat spēcīga kā agrāk.

Enivei, stāsts ir par to, kā es eju uz tenisa treniņu un mūsu treneris ir tādā klasiskā sportistu garā audzināts un viņa reakcijas par to liecina. Tās bieži vien ir emocionāli sakāpināti, ķipa "Nu kas tas par sitienu? Tu normāli nevari uzsist?" vai "Nu paej taču uz priekšu, ko tu tur stāvi?" vai "Nu uz augšu jāpaceļ roka, UZ AUGŠU". Jāpiebilst, ka vienmēr tiek parādīts kā ir jādara pareizi, citādi es pie viņa noteikti neietu. Citās reizēs (viņam) vajag par kaut ko sadusmoties un izlādēties stipri uzsitot pa bumbiņu. Es kaut kad redzēju kā viņš trenēja bērnus un tie dabūja vēl skarbāku attieksmi. Vienīgais iemesls, kāpēc es eju uz to grupu ir tāds, ka tur pārējie spēlētāji ir labāki par mani, attiecīgi es varu kaut ko iemācīties un vienmēr tiek komentēts ko es daru nepareizi, kas ļoti palīdz. Emotional outbursts nav pārāk traucējoši, es un viens cits džeks tos uztveram more or less ar smaidu, vienīgā meitene grupā reaģē klusējot un ceturtais čalis, kas treneri pazīst vislabāk, parasti reaģē ar kaut kādiem lamuvārdiem un arī nedaudz eskspresīvi.

Un te nu mēs nonākam pie tā kāpēc es minēju pirmo rindkopu. Sarunās ar treneri ik pa laikam izskan kāds lamuvārds vai noniecinošs apzīmējums un es burtiski jūtu, kā man rodas vēlme runāt līdzīgi, savukārt, kad nesanāk kāds sitiens, reaģēt skaļi un emocionāli un varbūt lamāties. Tāpēc es aktīvi smadzenēm lieku runāt pēc iespējas pieklājīgāk un, kad nesanāk sitiens neuztraukties ne cik (izņemot īpašus gadījumus), bet vienkārši padomāt par to, ko vajag nākamajā reizē darīt labāk. Tas, manuprāt, ir daudz veselīgāks mindsets, nekā besīšanās (kur, jāsaka, es esmu somewhat of an expert).

Jāsaka, ka šādiem cilvēkiem neliela izglītošana pedagoģijā nenāktu par sliktu, citādi viņiem šķiet, ka treneru vienīgā problēma ir tāda, ka viņi nav pietiekoši strikti.

deloveja_kundze:

galvenais būtu atmest saknē to domu, ka es kaut ko nevaru paspēt tāpēc, ka esmu par slinku. citādāk sanāk visu laiku ne tikai skriet un smagi koncentrēties, bet arī vēl par to ļoti pārdzīvot, jo liekas, ja nebūtu tik slinka, varētu paspēt vēl vairāk. bet tā vienkārši nav taisnība.

slepkava:
Nogāzu darbā pusi galda ar minerālūdeni, fonā skanot reklāmai "Latvija ar Tevi lepojas" :)

dooora:

f:

dienasgramata:
Pilnā vilcienā no Jūrmalas uz Rīgu sēdēja kāda pusmūža sieviete ar brillēm un plāniem, lejup noslīdējušiem vaigiem, kas, pielikusi pie auss, klausījās telefonā kaut kādu krievu radio. Kad sākās horoskopi no Tamāras Globas, viņa pagrieza skaļāk, kad pienāca kārta Jaunavām - vēl mazliet, bet kad sāka stāstīt par Jaunavu izredzēm "mīlas frontē", to dzirdēja jau viss vagons.

simamura:
Asā konjunktūras sajūta, kas satelītvalstīm tik raksturīga (un nepieciešama)

virginia_rabbit:

Simo: Kaķītis ir no citas plastmasas nekā mēs

Simo (redzot, ka kaķis mazgājas): viņam garšo mugura

sirualsirual:
jūtos krietni pāri saviem gadiem, tāpēc, ja tās piedzīvošu, vecumdienās būšu vai nu "savā elementā", vai arī kaut kas vēl neredzēti monstrozs.

sirualsirual:
liekas, ka mana iekšējā pasaule ir kā rāpuļu māja, kurā kāds iegājis, vicinot gorgonas galvu.

prtg:
Dvēseļu tutenis

teja:
"Make my own place in a world where everyone seems to be pushing each other for the same places”

sirualsirual:
cilvēki man ir kā tās problēmas, par kurām kādu brīdi nedomā, cerībā, ka atbilde atnāks pati.

virginia_rabbit:

Eižens čatā ir tik šausmīgi mīļš

kakjux:

sestdien uzrakstīju JBJ garu spamu, kurā listed multiple valid facts, cenšoties argumentēt, ka viss šitas ir bezjēdzīgs un es vairs negribu, dakujem. (btw, man bija ļ, ļ grūti nepierakstīt tā spama beigās actual "dakujem".) tad es savācos, sataisījos un ballītes orgkomiteja devās apciemot Rūdīti.

Rūdītis, kā jau vienmēr, piegādāja daudz jestruma un noballējāmies līksmi. it kā būtu varējuši iztikt bez tā, ka Rūdītis drusku mira no slimuma un tā, ka man pa nakti sākās diez gan intensīva astmas lēkme. starp citu, tās astmas lēkmes laikā JBJ kāreiz zvanījās man telepurķī, bet nu nevienam īsti nebija līdz tam. VZ gan bija salīdzinoši nepieklājīgi veselīgs, bet nu šis nav tas sociālais taisnīgums, kuru gribas uzspiest tomēr. also, vismaz bija kāds hjūmanis, kurš spēj praktiski palīdzēt during all of this shit. :D vispār, labi, ka es turpinu nēsāt līdzi savu inhalatoru, kaut nebiju to lietojusi kādu gadu vismaz. bet es biju kaut kad twitter izlasījusi zajas padomiņu, ka nēsājiet savus inhalatorus, lai cik sen nebūtu bijuši vajadzīgi, jo alerģija / lēkmīte jūs noķers visnegaidītākajā brīdī. izrādījās, ka taisnība. bet nu, visi izdzīvoja un bija kopsummā lieliska ballīte.

Rūdītis arī bija sagādājis našķus, ko aizvest Fluffballam. unlike visi pārējie našķi, ko kāds ir devis priekš Fluffball, šitie kaķītim garšo. uzskatu to par īpaši veiksmīgu lietu. vēl mēs samainījāmies ar lūpukrāsām. tāds general feeling of apm.

tā JBJ lieta laikam uz konkrēto brīdi tiešām ir beigusies. VZ vakar teica tādu diez gan ticamu domu, ka JBJ gan jau gaida, kad es iztrakošos, man pāries un viss atkal būs ērti viņam. bet nu, te man ir sliktas ziņas. lai arī man ir mazliet žēl, ka tie objektīvie fakti ir tādi, kādi nu ir, bet man nav žēl, ka es vairs negribu turpināt.

un, es piezīmēšu, ka šoweekend atkal neviens man nelika hujārīt darbus. šitā es vēl pieradīšu, ka dzīvē eksistē ārpus darba brīvais laiks! visi šokā.

komentators:
Varbūt kāds redzējāt, ka noplūduši dati par ultranacionāļiem. Ja sanāks laiks pats uzmetīšu aci, bet no latviešiem to ir izdarījis kāds tvitera lietotājs @arlekiins. Pirmkārt jau ņirdzīgi, ka kāds actually ir tik stulbs un tādās vietās reģistrējas ar savu vārdu un uzvārdu, bet otrkārt, dažus (pēc komentāriem spriežot) pārsteidz, ka čalis raksta "it kā fašisms būtu kas slikts", kas, manuprāt, ir jocīgi, jo NA rindās ir daudzi fašisti, tikai atklāti jau to izpaust nedrīkst.

virginia_rabbit:

kafija nr.4
es joprojām netieku pie īstajiem vārdiem

likcepure:
Skolotājas atsauksme pēc mūsu "Skolas somas" gleznu ludziņas. Bija tik laba, ka nespēju nepārpublicēt šeit (visdrīzāk autore ir viena no divām skolotājām, kura, pametot zāli izrādes vidū, vairākkārt neticami neveikli nogāzās):

"Labdien! Pieņemu, ka izrādes veidotāju acīs izskatīšos pēc Anitas Sondores, kura pret jauno talantu pašizpausmes kvalitātēm ir "palikusi akla un kurla", tāpēc, protams, būtu ļoti interesanti noskaidrot, kas Jums pašiem šajā uzvedumā patika. Kamēr man nav tādas iespējas, dalīšos savā redzējumā.

Es godīgi centos atrast kaut ko, kas man visā tajā liktos kaut nedaudz simpātisks. Tomēr, vai man patīk vīrieši panēsātās treniņbiksēs? Nē. (Pat tad, kad laukos ciema traktorists Jānis tādās atnāk pasērst, gribas pajautāt, vai viņam tiešām krājumos nav nevienu džinsu.) Vai man patīk no galvas iemācīti uzziņu literatūras teksti? Atkal nē, pat skolēnu izpildījumā es tam saskatu minimālu pievienoto vērtību. Vai man patīk, ka sievietes ik pa laikam histēriski iekliedzas. Joprojām - nē. Vai man patīk kauna sajūta, kad negribas skatīties uz to, kas notiek uz skatuves, jo tas izraisa tikai vienu vienīgu vēlēšanos - pēc iespējas ātrāk pamest notikuma vietu? Pasarg die's! Vai man patīk, ka mani un manus skolēnus uzskata par aprobežotiem stulbeņiem, kas nesaprot neko, kas sniedzas augstāk par nabaga Kiviču Andra dzīves izpratni un kuri nav spējīgi uztver mākslu kā tādu bez tās novilkšanas līdz primitīvam sadzīves līmenim? Nē, tāpēc es skolēnus mācu mākslas darbu nevis iestūķēt savā pagaidām vēl diezgan šaurajā uztveres rāmīti, bet izmantot kā instrumentu, lai apziņu paplašinātu, paskatītos uz pasauli no kāda cita skatu punkta, ieraudzītu to autora acīm un tādā veidā attīstītu emocionālo inteliģenci. (Gara acīm redzu Vasiļevska, Miesnieka, Pauļukas apjukušos un neizpratnes pilnos skatienus, ja viņiem būtu tas gods uzzināt, ko viņu darbos ir ieraudzījuši izrādes veidotāji.)

Pēc visa teiktā jāizdara godīgs secinājums: nepatika nekas, skatīties bija garlaicīgi un grūti. Un vēl - biju pamatīgi izbrīnīta, noskaidrojot, ka autori nav dziļi amatieri, kuri "Skolas somā"ir ieraudzījuši vieglu iespēju nopelnīt.

Dzīves pieredzes rezultātā jau sen esmu nonākusi pie atziņas, ka nav nekādas vajadzības uzbāzties citiem ar savu viedokli. Arī šoreiz būtu to paturējusi pie sevis, bet ja jau Jūs paši palūdzāt, tad - kā saka angļi, here you are. Ar cieņu, XXX".

avralavral:
Ja ir brīva nakts vai brīvas sešas stundas, var noskatīties dokumentālo filmu par tā sauktās neo-advaitas skolotāju, nu jau mirušo Ošo -- "Wild Wild Country". Dokumentālais kino laikam šobrīd tiešām piedzīvo atdzimšanu, jo šis ir piemērs filmas veidotāju godprātīgai ieinteresētībai visu baisajā Oregonas štata konfliktā iesaistīto, arī kriminālnoziedznieku, vīzijai, nostājai, atmiņām, jūtām. Un cita starpā šī jaudīgā reliģiskā kustība pārsteidz arī ar to, ka Ošo, pēc manām domām, bija visvājākais no 20. gs. jaunadvaitas. Es viņā nevaru atrast pat vienu sev interesantu teikumu. Un viņš, lai arī no Indijas, manuprāt, nonāca nepatīkamā rietumu dzīvesziņas haotisko gudrību jūgā. Viņa laikabiedrs Krišnamurti bija daudz spēcīgāks, dziļāks, arī Mooji, kurš darbojas šobrīd, ir daudz labāks. Nemaz nerunājot ar Sri Nisargadatta un dažiem citiem, kas tulkojumu veidā ienāca anglosakšu pasaulē. Bet filma ir laba arī ar to, ka tā vispār neanalizē reliģisko saturu -- tikai to, kādu ietekmi šī persona atstāja uz citiem.

honeybee:

Love hunt me down
I can't stand to be so dead behind the eyes
And feed me, spark me up
A creature in my blood stream chews me up

missalise:
Vakar bijām uz "Dvēseļu puteni". No aktieriem visvairāk patika Raimonds Celms - lielisks tēlojums. Režisors - malacis, paldies viņam par ķeršanos klāt šim lielajam stāstam. Bet nu grūti lielo romānu ietilpināt divās stundās, droši vien šīs grāmatas ekranizācijai piemērotāks būtu miniseriāls. Notikumi un tēli mazliet atšķīrās no tā, kādus es tos atceros no grāmatas. Vanaga tēvs, manuprāt, bija drusku dedzīgāks - viņš drusku iekarsa, kad viņu sākumā negribēja ņemt brīvprātīgajos. Meitene, ar ko Vanags beigās palika kopā, raksturā bija daudz dzīvespriecīgāka.
Vispār - ko es te runāju, vispareizāk būs atkal šo grāmatu pārlasīt.
Bet kopumā filma man patika. Nebija tā, ka izgāji laukā no kinoteātra un uzreiz par filmu aizmirsi.

dooora:
uzlikšu pret rītu brāli Marku. {nejaukt ar Marksu vai Eņģelsu}

Step One, Stop Lying

de_profundis:
Father Damien told the lepers that despite what the outside world thought of them, they were always precious in the eyes of God.

martcore: