basta:
Trīs dienu maršruts, ar nakšņošanu pie Dridža un Priekuļos:

Rīga - Skrīveri - Aizkraukle - Koknese - Daugavpils - Krāslava - Dridzis - Kombuļi (vēlāk arī Inesi redzēju) - Aglona - Malta - Rēzekne - Ludza - Baltinava - Viļaka - Balvi - Alūksne - Mēri - Niedrājs - Priekuļi - Limbaži - Tūja - Ķurmrags - Ainaži - Staicele - Aloja (lielisku māju uzcēluši) - Matīši - Mazsalaca - Mõisaküla - Rūjiena - Pērkoni - Strenči - Valmiera - Priekuļi - Cēsis - Valmiera - Cēsis - Spāre - Rīga

missalise:
Es kādreiz mācījos mājturību LLU. Tiesa, es toreiz nebiju nekāda rātnā studente, es daudz vairāk uzmanības veltīju ārpusmācību aktivitātēm un sociālajai dzīvei. Bet tas noteikti bija tā vērts. Mācību ziņā man laikam vislielākais ieguvums bija kompozīcija pie tāda mākslinieciska kunga. Ja nemaldos, viņa uzvārds bija Donis. Aizdomājos, ka neko par viņu vēlāk neesmu dzirdējusi. Bet mājās laukos vēl kaut kur stāv kaut kādi darbiņi, kurus vajadzēja taisīt viņa priekšmetā.

maga:
Overworking has reached a whole new level.

missalise:
Laikam jāuztaisa drusku atpūta. Enerģijas nav vispār. Sajūta gandrīz kā bija pēc kādreiz pēc plaušu karsoņa, baiss sagurums.

elina:
Vajadzētu mazāk interesēties par citiem un vairāk par sevi — jo, kas zina, varbūt arī sevī ir kas tikpat skandalozs, cik kaimiņam.

maya:
Jāņu pušķi aukstajā istabā bija tādā papusei iekonservētā stāvoklī, izskatījās jorpojām ok, bet nu...nolēmu tomēr, ka laiks mest ārā un vēl paspēt salikt vāzēs filadelfus ar pēdējām pojenēm. Izņēmu vienu pušķi no vāzes un starp slapjajiem puķu kātiem ieraudzīju milzīgu spānijas kailgliemezi. Otrs tāds pats bija pieķēries pie vāzes sieniņas. Mūsu dārzā tie vēl nebija satikti. Puķes lasījām patālā pļavā, bet nu skaidrs, ka pušķos jau ar gliemjiem nelikām. Tātad bijuši kaut kādi sīki nemanāmi, oliņās vai. Un tagad vāzē izauguši. Bāc. Laikam tos pušķus vajadzētu tagad dedzināt, ja nu tā sērga tur vēl mīt. Abus gliemjus iemetu lietusūdens vannā, jutos kā slepkava. Viens nomira kaut kā uzreiz. Otrs cīnījās par dzīvību un līda ārā. Es trīs reizes grūdu atpakaļ. Tad neizturēju un gāju mājās. M. saka, ka vajadzēja spiest nost, bet to nu es nevaru gan - uzkāpt milzīgam oranžam kailgliemezim un to saspiest. Tomēr negribas arī piedzīvot to brīdi, kad nebūs iespējams paiet pa dārzu, neuzkāpjot kādam vienkārš tāpēc, ka viņi būs miljons.

missalise:
Vēl astoņas minūtes līdz četriem, kad man teorētiski vajadzētu beigties darba dienai, bet praktiski es vēl uzkavēšos, lai tiktu galā ar dažām astēm. Pēc tam aiziešu mājās un iekritīšu gultā. Es jūtos sagurusi. Man liekas, ka lielā mērā tas saistīts ar tiem stulbajiem sapņiem. Depresīvi un stulbi sapņi mēdz ļoti nomākt.

putnupr:
fb pārlasījos: neizlasīju vis, ka spāņi priecājas, bet - sātani priecājas.

un tieši pirms kādām 15 min. iekš teams darbā zvanĩja dusmīga spāniete.

putnupr:
mani šī paparde, kas stāv te uz palodzes, tracina. es to nevaru izturēt.
traka paparde, jo tai nav nobeiguma. ieskatieties, izskatās, ka tur ir tikai bezgalība.
varētu nelaistīt, un ļaut, lai tā mirst, bet žēl nokaut bezgalību - kaut gan grūti izturēt.


( ļaunā )

f:
tā kā man ir aizdomas par mikro-burnout'u, esmu nolēmusi palēnināt darba ritmu  par vairākiem ātrumiem. redzēsim, kā man sanāks, bet nu, kamēr biju atvaļinājumā (kura otrajā pusē arī saslimu (kas jau, iespējams, ir pazīme pati par sevi, ja)), sapratu, ka tas ir vienīgais ceļš. un vienkārši (bet ne viegli) - nevar uzņemties kaut kādus sīkos, izpalīdzīgos darbus, es neesmu jūsu personīgais asistents, man pašai vajag asistentu, un nevar darīt tik daudz darbus vienā dienā. nemaz nerunājot par to, ka tur ir plašs iespēju lauks paviršībai un kļūdām, bet arī to, ka tas ir fucking iekšējais stress, un jāmācās no citiem (kuri, acīmredzot, nonākuši pie līdzīga secinājuma) un katrs nākamais darbs lai stājas rindā aiz iepriekšējā. 

putnupr:
Varbūt tāpēc neesmu labs darbinieks un ambīciju nekādu,
ka vispār nespēju identificēties ar savu darbu. Tas, ka citi mani ar to identificē, nav mana darīšana. Man pašai nesanāk, un arī necenšos.
Nav obligāti saplūst. Tie, kas saplūduši, tie laimīgāki, bet ko tur daudz.
Ceļos, lai strādātu, jbtw.
30 stundas no vietas. Nu, nē.

Kāpēc sētnieku cilvēki uztver normāli? Man visu mūžu jāklausās replikas. Vienmēr.

putnupr:
Manā pusē debesis atgādina Lieldienu olas. Neviens tādas nekrāso, bet iedomājos Lieldienas.
Gaiši zilais spraucas no pelēkā.

dienasgramata:
izdomāju labu uzrakstu uz tēkrekla:

"Kopš kura laika tad tas ir aizliegts?!"

putnupr:
lietotāja kochka atgādināja par "Nemiera grāmatu", kuru mēdzu paņemt un lasīt uz dullo no jebkuras vietas.
Tikko atšķīru:


"[..] Vienmēr esmu cietis, ka citi pret mani ir vienaldzīgi. Es esmu Laimes Bārenis, tāpat kā visiem bāreņiem, man ir vajadzība pēc kāda pieķeršanās.
Vienmēr esmu jutis izsalkumu pēc šīs vajadzības piepildījuma. Esmu tik labi pielāgojies šim neizbēgamajam izsalkumam, ka reizēm pat nezinu, vai es jūtu vajadzību ēst.
Jebkurā gadījumā dzīve mani sāpina.
[..]
Dažreiz man šķiet, ka man patīk ciest. Bet patiesībā es dotu priekšroku kam citam."

/F. Pesoa, "Nemiera grāmata", 178. lpp./

basta:
KC

putnupr:
Nav attīstības. Varbūt pat degradējos, jo kādreiz vismaz vairāk lasīju.
Bet nu jā, savs centrs paliek, kur ir. Nemainās.

putnupr:
Apbrīnojami.

putnupr:
pamanījāt tumsu?
varbūt tie ir lietusmākoņi, bet varbūt tā ir īsta nakts

pamanījāt, ka putni dzied mazāk? pamanījāt, ka drīz augusts?
gads paiet tieši vasarā, nevis tad, kad laimīgs jaunais gads

prtg:
"- There is no price too dear to obtain one's hearts desire.
- But once you have it the price of getting what you want is getting what once you wanted."

shelly:
Atceraties visu, ko sarakstīju iepriekšējā ierakstā? Ja atceraties, tad ātri aizmirstiet.
Jo - ja nu gribas uzgriezt muguru civilizācijai, tad labāk, protams, to darīt nevis aukstā un slapjā mežā, mokoties ar vārpām, vilkiem, plaušu karsoņiem, gangrēnām, badu, zobu sāpēm un ziemām, bet patīkamā subtropu klimatā, 25 grādos, teiksim kādā nelielā, nomaļā salā, drusku nost no galvenajiem tūrisma ceļiem. Tieši tādu ceļu iet ir nolēmuši "The Last Cavemen" varoņi - jo lai gan nosaukums lika man fantazēt par kādiem mežonīgiem pigmejiem, patiesībā īsfilma ir par dažiem lietuviešu bomžiem Tenerifē. Klimats, ka jau minēju, ir draudzīgs, barības ķēdes augšgalā tur virs tevis ierindosies tikai vietējais policists, kam reizi gadā, parasti taisni pirms tūristu ierašanās, uzdots iztīrīt pludmali no visādiem zālītes pīpētājiem. Citādāk tu vari netraucēti klimst pa salu ar savu plastmasas kulē iepakoto caurumaino deķīti vienā rokā un alus bundžu otrā, pārvācoties no kādas klinšu alas uz kādiem krūmiem, un tad uz kādiem citiem krūmiem, jūsmot par plakanās zemes teoriju un fantazēt par cīņu pret sistēmu, pa vidu uzspēlējot basīti (jo kas gan tu esi par lietuvieti bez basīša). imdb.com "Pēdējais alu cilvēks" saņēmis 9,3 balles (!) no 14 skatītājiem (!!!). Iespējamais, esmu 15. cilvēks, kas jebkad ir noskatījies šo šedevru. Varbūt tagad es varētu uzņemt filmu par sevi un nosaukt to par "Pēdējais cilvēks, kas jebkad ir noskatījies "Pēdējo alu cilvēku"". No vērtēšanas atturēšos. Lai gan labprāt piebildīšu, ka tik daudz šķību horizontu vienuviet reti gadās redzēt. Namaste!

prtg:
Vai pašpalīdzības grāmatai "A 100 simple steps towards remarkable stupidity" varētu būt noiets?

prtg:

The Siege of Jadotville (2016)

rasbainieks:

penny_lane:
Mans mīļotais tikko ieteica, lai es vispirms dabūju doktora grādu, un tad tiesības, jo pirmais esot daudz reālistāk un potenciāli ātrāk. Auč.

usne:
beidzot esmu atradusi savu ideālo seriālu. tas ir par Osmāņu impērijas ziedu laikiem, sultāni Hiremu (eiropā zināma kā Roksolana) jeb ukraiņu mācītāja meitu, kuru nolaupīja un pārdeva verdzībā Krimas tatāri, Anastasija vai Aleksandra Lisovska.
Brīnišķīgais Gadsimts:
https://www.youtube.com/watch?v=nRgz4q34BOA&list=PLChGk5zHrF-KjAkqLoVB-3PEsZbiacoCh
Tur ir pilnīgi viss, ko sirds kāro: vēstures faktos balstīts stāsts, mīlestība, politika, svešu zemju kultūra, krimināldrāma un detektīvs, ģimenes sāga, cilvēka un viņa ģimenes ceļš cauri dzīvei ar kļūdām un uzvarām, bez laimīgām beigām jeb vienmēr ir turpinājums un mainība, laime, mērķi mirdz priekšā, bet līdzcilvēku intereses ievieš korekcijas.
Tas ir kaut kas apbrīnojams, to nav iespējams nobindžot jo tas ir pārāk garš un piepildīts var bindžot pa sižeta līnijām, bet arī tad viena brīdī nākas atgriezties pie ikdienas devas. Labs veids kā mazināt savas bailes no musulmaņu kultūras. Top skaidrs kāpēc turcija tik ļoti visu laiku iesaistās starp krieviju un ukrainu šodienas politikā. pamazām saslēdzas kāpec bērnībā kad lasīju stāstus par krievu bogatiriem ļaunie iebrucēji bija nežēlīgie turki.

putnupr:
usne iedvesmoja palūkot, ko rakstīju pirms 20 gadiem šajā dienā:

02:00
ideāls laiks, lai būtu laukā ar 'velō' TAGAD. štrunts par saulītes spīdēšanu, tieši vasaras nakts ir 'atslēgvārds'.
es gan savu rumpi pārvietošu vien līdz gultai. dusi arī tu.
(4 raksta | ir doma)

15:30
es te nevienam neko neesmu solījusi?
jau kopš rītausmas ir sajūta, ka esmu kādam solījusi kaut ko, bet nepildu. tikai neatceros - kam un ko.

usne:
susumu yokota Symbol
klausījos tieši šajā pašā dienā pirms 20 gadiem
https://www.youtube.com/watch?v=WlFvb7kWAbk&list=RDWlFvb7kWAbk&start_radio=1
cibā ir vērts rakstīt kaut vai dēļ šīs iespējas ieskatīties sava pagātnes es acīs

maya:
Es jums nevaru izstāstīt, kāds atvieglojums iestrāvo visā montāžas laika samocītajā ķermenī, prātā un sirdī, kad noskatoties vakardienas darba versiju, saproti, ka pēc tās veiktās piezīmes attiecas uz patiešām pēdējiem labojumiem un, ka man patīk tā filma, kas aiz tā visa stāv. Un, ka par spīti visam briesmīgajam, kas saistās ar tās ražošanu, tā elpo brīvi. Un man patīk, kā tā skan, izskatās un emocionāli virmo tā, kā es gribēju. Nu...pēc tam, kad es sapratu, ka naudas nebūs tam, lai īstenotu to, ko es gribēju vēl pirms tam. :))

Tad jau kaut kad rudenī tiekamies pirmizrādē. :)

dienasgramata:
Atcerējos, ka tajā karstajā dienā pusdienas snaudā noredzēju riktīgi murgainu sapni - tādu, kas liek pamosties sviedros un šausmās: man bija pazudis mobilais telefons! To konstatēju atceļā no viesošanās bijušās sievas dzīvoklī (nejautājiet kuras, sapnī tas bija kaut kāds kompozīts tēls) - pēc izkāpšanas no sabiedriskā transporta. Sākumā domāju, ka esmu telefonu atstājis tajā dzīvoklī un jau metos atpakaļ, bet tad sapratu, ka neatceros adresi, turpceļā durvis biju atradis tikai pēc sarunas pa telefonu, bet tagad man tā nebija! Tad iedomājos, ka varu izmantot savu veco telefonu, kurš atrodas mājās grāmatplauktā un ir vēl tīri lietojams, varētu pat piezvanīt tai bijušajai un uzzināt, vai mans jaunais telefons nav tur, taču tad vajag jaunu SIMkarti, vēl ir agra pēcpusdiena un varu paspēt uz kādu mobilo salonu, lai pieteiktu telefona pazušanu un dabūtu jaunu karti, taču tam vajag ID karti, kas bija kopā ar telefonu un arī ir pazudusi, taustu krekla krūšu kabatu, kurā turēju to visu, un saprotu, ka esmu apzagts trolejbusā - kabatas sāns ir atgriezts ar žileti un noļucis lejup - darbojies kāds profesionāls kabatzaglis. Tā arī stāvēju totālās šausmās ielas vidū un nezināju, ko lai tagad iesāk, kamēr pamodos un vēl pāris sekundes domāju, kā dzīvot bez mobilā (bez tā man nav pat interneta mājās), līdz acīs iekrita līdzās esošais grāmatplaukts ar telefona maliņu, tur bija gan jaunais, gan vecais, kurš vēl ir tīri lietojams, tikai baterija vairs netur. Murgu sviedri pamazām iesūcās spilvendrānā. Viss bija labi.

deloveja_kundze:
es it kā zinu, cik forši ir sākt rītu ar tādām lietām kā daiļliteratūras lasīšana, bet man nav izskaidrojuma, kāpēc es to daru tik reti.

šorīt pamodos un pirms rīta kafijas pabeidzu lasīt grāmatu. ļoti labs dienas sākums.

un vēl grāmatu ziņās gribēju pierakstīt, ka man ārkārtīgi patīk Pols Osters, bet viņa grāmatu lasīšana ir patīkams izaicinājums. Mr. Vertigo lasīju netipiski ilgi, varbūt esmu aizmirsusi, kā lasīt tiešām kvalitatīvu daiļliteratūru.

shelly:
Man ir vājība uz visādiem reliģiskiem dīvainīšiem, tāpēc ir nācies lasīt par ģimenēm, kas centušās glābt savas un savu bērnu nemirstīgās dvēseles, pilnīgi pārcērtot sakarus ar civilizāciju un uzceļot būdu, piemēram, meža vidū. Pēc tam viņi visu vasaru sargā vienu vārpu, gaidot, kad no tās vārpas izaugs piecas citas, tad 25 citas, tad 125 citas, un piektajā gadā tie, kas izdzīvojuši, var pat uzvārīt vienu bļodu putras. Nezinu, kas tur ar tām dvēselēm, bet ideja visumā šausmīga. Izdzīvo tikai daži pārcilvēciski veiksmīgi indivīdi ar dzelzs veselību, ļoti īpatnēju domāšanas modeli un drāšu nerviem. Līdz ar to šeit viss bija skaidrs no paša sākuma: Не ходите, дети, В Африку гулять, jeb nav ko vazāties apkārt pa mežiem naktīs (vai dienās). Ne velti visos laikos izraidīšana no kopienas bija viens no smagākajiem iespējamiem sodiem.



Par vienu tādu ģimeni - vecticībniekiem Likoviem no Sibīrijas - var palasīt šeit https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9B%D1%8B%D0%BA%D0%BE%D0%B2%D1%8B_(%D0%BE%D1%82%D1%88%D0%B5%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%B8%D0%BA%D0%B8)

prtg:

Nepaturēt "pēdējo vārdu" vienmēr ir atvieglojums.

putnupr:
populārākā by Sparks
Rudaka fb daži fragmenti no koncerta ielikti
nu jau veci, bet nemaz nav veci

https://youtu.be/C8dqCQ2MHfQ

putnupr:
Man mājās laikam ir spoki. Tikko dzirdēju, ka virtuvē šķind trauki, aizgāju skatīties,
domādama, ka kaķis kaut ko gāž, bet kaķis mierīgi guļ.

putnupr:
Izrādās, ka šodien Stokholmā Sparks koncerts bijis, vispār nezināju, ka viņi vēl koncertē

basta:
Laikam tomēr esmu mazliet īpašs - Salāts šodien man atdeva daļu parāda.

prtg:

The Old Guard 2 (2025)

putnupr:
Nolēmu, ka jāaiziet uz K. Bārbales koncertu, jo citi par viņu ļoti jūsmo, gribējās dzirdēt dzīvajā man ar'.
Neesmu vīlusies.

Te kkāds vecs solo
https://youtu.be/Zd1bpm93-A0

Šovakar bija ar grupējumu.

dienasgramata:
no noklausītām sarunām
Centrāltirgus gaļas paviļjonā viena pārdevēja saka otram: Dima, tev šodien tik skaista teļa krūtiņa bija!
Tramvaja pieturā atgāzies vīrietis runā telefonā tādā malēniešu akcentā: Nu, ko viņi var bruņoties? Tāpat atnāks krievs un...

au:
tā žonglēšana ar lauku idilli un darbiem, pilsētu un mežu ir patīkama, bet arī nogurdinoša. jo gribas visu.

vakardien drusku sanāca gandrīz viss, jeb no rīta pastrādāt, tad ar draugiem uz ezerpeldēm, tad pie draugiem divas stundiņas vēl pastrādāt un novadīt zūmsapulci, tad vakarā vēl papeldēt.
bet šodien sēžu saulītē un strādāju, gribas iet uz mežu, gribas peldēties, bet gribas arī taisīt pusdienas un mazgāt drēbes.

bet nu tad vakarā nobrauks uz pilsētu, jo gribas arī uz galvenās ielas iedzert prosecco.