sirualsirual:
Keitija Bārbale ir super

iepatikās ar šo

https://www.youtube.com/watch?v=a4twpKSHGb4

bet tagad viņa citādi spēlē

https://www.youtube.com/watch?v=T1miHGf5o4Y

meness_berns:
Vai tas, ka "Kino" Rīgas koncertu pārcēla uz 19. jūniju, kad latviešu kalendārā ir Viktoriem vārda diena, ir sagadīšanās, vai kaut kāds ļoti pārdomāts un izsmalcināts gājiens...

krii:
Nē, nu labi, neba nu pirmo reizi mūžā kaut kas sanāk sūdīgi. Un arī pēdējo gan jau ka ne!
Tāpat prieks, ka aizrāpoju līdz finišam.

f:

virginia_rabbit:

noskatījāmies Over the Moon (2020) - āziešu Frozen ekvivalentu

fedrs:
Kopš šovasar atklāju, ka varu skriet un klausīties podraides, man ir izveidojies par tiem, kas Latvijā ar to nodarbojas. Viena daļa pieturas pie žanra "Ejam ciemos viens pie otra, un bez mitas intervējam viens otru", vienvārdsakot, vārās burbulī. Otra - nepārtraukti intervē savu psihoterapeitu. Bet saprast jau viņus var - cik nu Latvija iela, ja pasāks aicināt uz sarunu katru reizi citu, ilgam laikam nepietiks. Tāpat ar to psihoterapeitu - parasti būtu jāmaksā par seansu, bet te var visu izrunāt par freiju.
Taču tā nav tikai mazo zemju un tirgu problēma. Lūk, šopavasar viņpus okeānam paviesojās un AGT norvēģu dziedātāja. Tad nu amerikāņu jūtūberi atklāja Andželīnu Džou.... nē... Džordanu, un no jūnija trubu ir pārpludinājuši vvideo, kas ne vien pēc žanra ir identiski, bet pat nav iespringuši izdomāt katrs savu nosaukumu: https://www.youtube.com/results?search_query=FIRST+TIME+hearing+Angelina+Jordan+-+I+Put+A+Spell+On+You

viipsna:
Mūsu ģimenē arī ir kontaktpersona. Pēc tam, kad vīra tuvs kolēģis notestēts pozitīvs, vīrs nu ir aizsūtīts karantīnā.
Mēs viņu izolēsim pagaidām. Nevar saprast, kad tas tests būtu taisāms.

deloveja_kundze:
es nespēju nopietni uztvert bildes, kas pat ir salīdzinoši nesenas bildes, kurās man ir īsi mati. protams, jāņem vērā, ka tajās bildēs man mati ir mazliet virs lāpstiņām, tā ka par īsti īsiem tos nevarētu nosaukt.

un tomēr. katram savi pandēmijas laika hobiji, un mans ir audzēt garus matus.

avralavral:
No pandēmijas un distancēšanas labumiem: šogad matutis* neatrada nekādu iespēju izplatīties bērnudārzos un skolās; ja vēl atkal ieviesīs karantīnu mājās, they're totally screwed.

* matu/galvas utis (Pediculus humanus capitis)

sirualsirual:
“How can Aristotle’s mind become frog soul?”

virginia_rabbit:

un vēl viens mājasdarbs - izdomā mīklas!

E: oranža sieviņa, virsū viena strīpiņa

teja:
bet vispār, arvien vairāk draugi, paziņas, darbabiedri ziņo, ka ir pozitīvi vai karantīnā pēc saskarsmes ar kādu kurš ir saskāries ar kādu... domāju, tāds brīdis man arī pienāks diezgan drīz, jo es tomēr šad tad eju uz politiskajām likumdošanas sarunām, kur ir vismaz 30 cilvēki un kas vienīgās no visa darba nav iespējamas attālināti (vakar viens deputāts jautā otram, kas tikko atgriezies no pašizolācijas: so, how was Covid? (somu humors)). infekcija nav vairs nekāds kauns. man liekas, daudz ātrāk pienāks brīdis, kad te visi būs izslimojuši un imūni, un maskas/roku dezinfektori + iknedēļas testi kļūs par rutīnu. kad pienāks vakcīna, mēs to vairs nevēlēsimies, mēs jutīsimies neaizsargāti un kaili, kā tradicionāli domājošs cilvēks, kas pirmoreiz nonācis nūdistu pludmalē

virginia_rabbit:
Mājas darbs dabas zin.: "Izdomāt un kladē uzzīmēt savu zvaigznāju, uzrakstīt tā nosaukumu"
Mājas darb.lv: uz A4 lapas uzrakstīt teiku par savu zvaigznāju

kas būs tālāk? personalizēta astroloģiskā karte?

f:

rasbainieks:

Poll #21394
Open to: All, results viewable to: All

vai tu tiecies būt labāks cilvēks?

f:

missalise:

Tā, 25.augustā es uzzināju, ka mani pārceļ uz šo nodaļu, 1.oktobrī es faktiski pārcēlos uz šo nodaļu, bet šodien tas beidzot ir arī juridiski. Tajā nodaļā es strādāju no 2009.gada rudens. Sanāk vienpadsmit gadi. Diezgan ilgs laiks pagājis.

virginia_rabbit:

jaunais Borats <3
(jāatceras, ka man ir mīļākais aktieris un filma - citādi, kad man jautā (īstenībā jau nejautā) apmulstu un aizmirstu; varētu kādu eventuālo dēlu nosaukt par Sašu Baronu)

dienasgramata:
LSM. Polijas premjers kritizē protestus

missalise:
Man ļoti patīk mana mīļā smaids. Kad viņš smaida, es drusciņ sāku kust - kā uz galda aizmirsts sviests saulē. :)

morraa:
Pirmais rajons kur strādāju atbraucot uz Tokiju bija Ebisu. Tā ir samērā klusa un skaista vieta, kur sakuras alejas sadzīvo ar neskaitāmajām dzerambodēm, glaunajām franču ēstuvēm un stikla biroju ēkām.
Ēdamvietu bija tik daudz, ka katru dienu pusdienās gājām citā vietā. Divreiz nedēļā ēst vienā bodē bija slinkuma izpausme un neko tādu mēs neatļāvāmies.
Katrai bodei bija sava iezīme un es pat neatceros visus nosaukumus, jo iesaukas bija piemērotākas.

Piemēram, "pie vectēva", kā to bodi sauca birojā, bija teppanyaki gaļas ēstuve, kur saimnieks, ļoti cienījamos gados vectēvs, viens pats apkalpoja visu zāli. Vienā rokā brangs gaļas nazis, otrā rokā vīna pudele; kā jauns viņš lēkāja no viena galda līdz otram, grieza gaļu, lēja vīnu virsū un itkā pavēlot teica apmeklētājiem kas un kā ir jāēd.

Tad bija "pie Amruta": tipiska indiešu karijbode bez īpašām iezīmēm, bet mūsu indiešu kolēģis Amruts teica, ka tā ir autentiska, un ka labais tonis ir pasūtīt zirņu kariju, jo viņš esot veselīgs.

"Pie meitenes" bija japāņu karija bode, kur šefpavārs bija bodībilderis gados ar maigu valodu un smalkām manierēm. Viņa meita strādāja par viesmīli un kādreiz man ļoti patika, tāpēc gāju ēst kariju katru dienu vismaz pus gada garumā. Beigās izrādījās, ka meita ir precējusies. Vai nevarēja pateikt agrāk?

Pie biroja bija bērnu rotaļu laukums ar sakuras kokiem apkārt un betona kalniņu astoņkāja izskatā. Tam laukumam, laikam, kādreiz bija garlaicīgs nosaukums, apmēram kā "Ebisu 1. kvartāla rotaļu laukums", bet neviens viņu nesauca nekā savādāk kā par astoņkājparku. Tagad, ja skatās gūgles kartēs, tad astoņkājparka nosaukums jau ir oficiāls.

Ebisu katru vasaru ir Ebisu festivāls, kas varētu būt tipisks japāņu vasaras festivāls, bet ar neredzētu dalībnieku sparu. Viss notiek kā Indijas filmās: pa vidu uz platformas vairāki cilvēki sit bungas un dejo pa apli, bet garāmejošie salarīmeņi pamet savas darīšanas un metas dejā iekšā. Kulminācija ir tad, kad visu apkārtnes ielu cilvēki vienojas dejas ritmā, dziedot Ebisu dziesmu: "E-bi, E-bi-su! E-bi, E-bi-su!". Neko tādu nekur citur neesmu redzējis, ja neskaita indiešu filmas, protams.

Nu un, stāstu var pabeigt ar Ebisu spoku stāstu. Apkārtnē atrodas divi debesskrāpji, savādā kārtā ar vienādiem nosaukumiem. Viens no viņiem ir uzbūvēts starp vecām kapsētām un vietējo vidū ir baumas, ka visi lielie uzņēmumi, kuriem ir nelaime tur ierīkot savu biroju, drīz vien bankrotē. Baumas var palikt baumas, bet mūsu klients, viena pasaulē pazīstama japāņu firma, tur pārvācās ar savu biroju. Viņiem ļoti ātri sākās finanšu problēmas un, joki paliek joki, viņi no turienes izvācās uz citām telpām. Bizness atkal iebrauca sliedēs un problēmu vairs nebija. Kas līdzīgs notika ar slavenu ķīniešu virtuves restorānu, kuru apmeklēja slavenības un tā: pēc kāda laika viņš aizvērās ciet un neviens telpās iekšā neiebrauca. Kā ir tagad nemāku pateikt, bet gan jau ka tukšs viņš nestāv.

barbala:
Zaķa, mežacūkas, lūša pase?
Lūdzu :
https://news.err.ee/1151924/estonia-introduces-redesigned-passports

virginia_rabbit:

E: Vai kāds negrib, lai es aizeju uz veikalu pēc kaut kā salda?
Simo (pilnu muti): Nē, man jau ir mutē kaut kas salds

(man dažreiz liekas, ka es dzīvoju pie Lupatiņiem)

avralavral:
August: Osage County (2013), dir. John Wells

Iespējams, pati labākā no pēdējo 20 gadu posma trauslajā un grūtajā traģikomēdijas žanrā, sasniedzot kaut ko, ko galīgi nav viegli panākt: gan traģiskais, gan komiskais aspekti ir tik izteikti, tik nopietni un tik pārsteidzoši kombinēti, ka skatītājs līdz pat beigām un arī pēc beigām tā arī nesaprot, ko viņš skatās, kas savukārt – vismaz manā gadījumā – rada dépaysement efektu, nospriego un saasina emocijas, kuras veicina tieši lugas materiāls, kas katram cilvēkam vismaz kaut kādā mērā ir pazīstams un personīgs, un tad, nospriegojot līdz galējam punktam, atbrīvo no šīm emocijām, kas attiecīgi iedarbojas katarktiski. šo esmu daudzas reizes redzējusi, bet efekts vienmēr ir tāds pats: gribas dzīvot, mīlēt, apskaut bērnus, strādāt, radīt, nekad nemelot, ne no kā nebaidīties, justies gatavam nāvei utt. filma sniedz tādu kā vitalitātes un enerģijas grūdienu, un tā – manā gadījumā – ir uz robežas ar apskaidrojoša. ja padomā, kas vēl no kinematogrāfa ir ar šādu iedarbību, būtu grūti nosaukt piemērus (citā žanrā un ar citiem līdzekļiem: Bresona "Cilvēks izbēdzis" noteikti; vajadzētu padomāt, kas vēl). iztēlojos, ka to bija ļoti grūti samontēt, kā arī tas prasīja labākos aktierus, lai viņi nepārspēlētu ne uz vienu, ne uz otru pusi. kad daudzas reizes esi redzējis, redzi arī, ka šur tur vajadzēja izņemt pa kadram, ka ir varbūt nedaudz par daudz paskaidrota visa šī dēmonisma izcelsme, bet tik un tā – nepietiekami novērtēts šedevrs.

Klipiņš no "bēru vakariņām":
https://www.youtube.com/watch?v=1vHt93KBF-g

"Eat the fish, eat the fish, eat the fish" [spoileris]:
https://www.youtube.com/watch?v=smtj1E2FstA

martcore:
viena no idiotiskākajām tendencēm mūzikas bandām ir pēkšni visiem sākt stilīgi tērpties Melnā

basta:
nav jau korona, nekotējas, pat ja divi nacīši savā starpā villojas - mēneša laikā 'tikai' 5k kritušo un medijos viss diezgan klusu. pat al jazeerā.
bet interesanti, ka makdonalds ir nostājies vienā no pusēm:

https://www.instagram.com/mcdonalds.az/?hl=en

https://twitter.com/KaderAriz/status/1321067839713927168

ps. (mazliet vēlāk) cerēju, ka vismaz burgerkings pretsparam nostāsies pretējā pusē, bet nē:
https://www.instagram.com/burgerkingaz/?hl=en

artis:
«Patriotisma likteņi» (Latvijas Kareivis, №75, 07.04.1934) / Alfrēds Goba
Vienalga, lai to saucam par kļūdu vai par nelaimi, bet fakts paliek: mums latviešiem nebija labu skolotāju patriotismā un nacionālismā, šīs (pārskatīšanās un šīs nelaimes sekas mēs kā tauta izjūtam vēl tagad. Izteiksimies skaidrāk. Nelaime bija tā, ka iepriekšējos gadu desmitos mūsu inteliģencei augstākās skolās un vieglāk pieejamās cittautu grāmatās bija jāsastopas tikai ar vācu un krievu ideoloģiju. Un kļūda sākās tur, kur mūsu inteliģence, neapsvērdama šo ideoloģiju kritiski, sāka to izplatīt plašākās tautas masās. Turpretī to citu tautu idejas un ideāli, kas būtu mums īstāki likteņa biedri, palika gandrīz vai sveši, jo cik gan mēs zinājām un cik mācījāmies no tādām tautām, kā: somi, čehi, poļi un dažas citas tais laikos nesuverēnas, bet kulturālas tautas.

Kāpēc mācīšanās un sekošana krieviem un vāciem bija kļūda un nelaime? Vai tad viņiem patriotisma un nacionālisma trūka? Netrūka gan, bet tas bija pavisam citādas dabas un tiecās pavisam citā virzienā. Tā mūsu tautiskā laikmeta inteliģence, cik tālu tā padevās krievu slavofilu iespaidam, jauca nost robežas, kas latviešus šķir no krieviem, un - tā veicināja latviešu spēku aizplūšanu no Latvijas uz neatgriešanos un pazušanu. Tika taču cilātas pat tādas domas, ka latvieši esot tik tuvi radi krieviem, ka arī latviešus jāieskaitot slavu tautu saimē. Atsevišķos gadījumos nonāca pat līdz tādai neprātībai, ka ieteica latviešiem pieņemt «krievu ticību», lai arī tā, kopā ar pastiprinātu krievu valodas mācīšanos, sekmētu latviešu tautas sakušanu ar savu lielo austrumu kaimiņu. Ja arī šādas domas bija nekaunīga pārdrošība, tad daža cita ideja likās pat nepārprotamiem nacionālistiem pieņemama, piemēram, latviešu izceļošana uz Krieviju, dibinot tur savas kolonijas, un latviešu intelligences eksports uz Krieviju, kur tā, sajaukdamās, saprecēdamās ar sveštautietēm resp. sveštautiešiem, pazuda mūsu tautai.

Ko latvietis varēja mācīties Krievijā, ja paturam acīs patriotisma un nacionālisma ideoloģijas? Krievus kā tautu nekas neapdraudēja un tautas pašaizsargāšanās instinkts tur nemaz nebija attīstīts. Ja ari vajadzētu pazaudēt dažus miljonus (izceļojot, pārtautojot, pievienojot citai valstij, karā izkaujot) — tas lielajai krievu tautai nekas nebija, tas viņu nebūt neapdraudēja. Apzinīgu nacionālismu no krieviem nevarēja mācīties, un viņu neapzinīgais, būtiskais nacionālisms, kā jau kultūrā zemāk stāvošas tautas nacionālisms, (uz latviešiem neiedarbojās, jo par krievu īpašību — stingri turēties pie savas valodas un ierašām, un nepadoties svešai ietekmei — inteliģentais latvietis drīzāk pasmējās nekā par to jūsmoja. Krieviem bija gan patriotisms, bet tas prasīja visu Krievijas tautu sakušanu ar krieviem, un no tā latvieši ne tikai nevarēja mācīties, 'bet pat tika saindēti tik tālu, ka aizmirsa sapņot par savu neatkarību, aizmirsa prasīt pat autonomiju. Tā atļauja pamatskolās kaut cik mācīt mātes valodu un brīvība dibināt labdarības un dziedāšanas biedrības latviešiem likās jau kā liela žēlastība no krievu valdības puses.

Ari turpmākos gadu desmitos, mūsu «jaunās strāvas» laikos, latviešu inteliģence neko labu nemācījās nacionālismā nedz no krieviem, nedz no vāciešiem, Vācijas vāciešiem arī vairs nebija jābaidās par savu nacionālo patstāvību, un tautas masas nemaz nezināja, kas tas par jautājumu. Vācu sociāldemokrātija veidojās tā, ka šis jautājums — nacionālā lieta — būtu tikai buržuāzijas izdomāts un tādēļ atmetams.

Nākotnes sociālistiskajā valstī tautas nedrīkstēja vairs būt. Tautu īpatnību izdeldēšana, tautu robežu nojaukšana — tas bija vācu sociālistu mērķis, un šim mērķim palika uzticīgi arī krievu sociālisti. Latvieši, izcietušies dažādas netaisnības tā laika dzīvē, viegli pieslējās šīm kosmopolītiskām mācībām. Tā radās arī mums inteliģence, kas noliedza nacionālās un valstiskās patstāvības vajadzību. Un valsts dibināšanas un valsts neatkarības izkarošanas laikos šie ļaudis bija vai nu pasīvi vai pat strādāja tam pretī. Tā vācu un krievu mācība nacionālismā un patriotismā mūs noveda līdz tam ārkārtīgi apkaunojošam apstāklim, ka 1918., 1919., un 1920. g. bija latvieši (kommūnistu un «niedristu» pulkos), kas ar ieročiem rokās cīnījās pret Latvijas valsti. Nedomāsim, ka tie latvieši jau pēc savas dabas bija tik ļauni, ka paceltu roku pret savu māti — pret savu tautu. Nē, viņi bija tikai apmāti svešajā krievu un vācu ideoloģijā. Viņu prāts bija aptumšojies, jo mūsu tautas nelaime bija tā, ka latvieši vēl nepaspēja pietiekoši izveidot savu ideoloģiju.

Ja nu pagātnē tā, ka vācu un krievu nacionālisma un patriotisma ideoloģijas nav mums vis palīdzējušas, bet gan kaitējušas un aizkavējušas latvisko, tad varam droši teikt, ka arī turpmāk mums nav ko mācīties šais novados no minētām tautām, jo viņu stāvoklis tautu saimē ir pavisam cits, un viņu politiskie mērķi pavisam citi. Mums ir augsti turams taisnības tikums: paturēt savu un izkopt savu, bet nekārot svešas zemes un netiekties svešus elementus uzsūkt sevi, turpretī dažs lielais kaimiņš skatās pār svešo sētu un domā savas iekarošanas domas.

Kur raženāks būtu mūsu nacionālisms un patriotisms, ja mēs pie laika būtu mācījušies no tām tautām, kas izcieta apmēram to pašu likteni, bet kas bija bagātas lieliem nākotnes sapņiem, jo savā pagātnē bija pieredzējušas brīvību un neatkarību, tiklab kulturāli, kā arī politiski. Ja igauņi, kas citādi mums likteņa biedri, nodarīja mazāk kļūdu (mazāk izceļoja svešumā, mazāk aizrāvās no kosmopolītiskām idejām, bija vienprātīgāki valsts dibināšanas un izkarošanas dienās), tad tur savs nopelns arī Somijas tuvumam. Teicamas nacionālās aizstāvēšanās metodes mums varēja mācīt poļi, čehi, pat mūsu pašu Baltijas vācieši, bet tikai ne Vācija un Krievija. Svētīgs mums būtu bijis nelielas, bet neatkarīgas valsts tuvums. Mazās valstīs izveidojas pavisam citāds un (katrā ziņā mums nesalīdzināmi vairāk pieņemams nacionālisms un patriotisms.

Tā nobeidzot šo rakstiņu, atminēsimies Beļģijas lielo dzejnieku Emīlu Verharnu, nesen mirušā karaļa Alberta personīgu draugu (arī Verharns mira traģiskā nāvē pasaules kara sākumā), šis dzejnieks 1913. g. Maskavā nolasīja priekšlasījumu virkni par dzimteni un dzimtenes mīlestību. Verharns stāstīja, ka savu dzimtenes mīlestību nebūs nest tikai sirdīs, bet ar to iziet pasaulē, to paturēt visos darbos, visās attiecībās. Un ne tikai inteliģences īpašums lai šī mīlestība, bet visu tautas locekļu sirdīs, jo tikai tādā ceļā aug tautas lielas, ja arī ne skaitā, tad savā garā un godā. Bez tam: meli esot, ka rūpniecība, zinātne un starptautiskā satiksme mazinot un sakropļojot dzimtenes mīlestību. Viņa dzimtene, Beļģija, ievērojama rūpniecības zeme un starptautiskas satiksmes krustcelēs, bet beļģieši un viņš jo karstāki mīlot savu dzimteni. Sirmais dzejnieks stāstīja arī par to, kā jāmīl dzimtene. Jāmīl nevien viņas māksla, viņas kultūra, viņas pilsētas, viņas ziedošās pļavas un vīna dārzi, viņas jūras un kuģojamās upes, bet arī — viņas kailās klintis un tīreļi, purvi un dūņu strauti, — jāmīl būdiņas un nabadzība...

«Es visu ta mīlu, un katrs flandrietis tā mīl.» Jo tikai to, ko mīlam, mēs varam darīt arī labāku un pilnīgāku. Bez dzimtenes un tautas mīlestības nevar būt tautas un valsts cildenuma un lieluma.

au:
šonakt ap pieciem plika izgāju ārā, lai ienestu iekšā aizmirstos bērnu ratus. un bija silti.
mitrs mīksts maigs siltums, wow

f:
forši. uzrakstīju, no kā man ir bail, bet nebiju īsti pārliecināta, vai tā ir laba doma - par to tā izteikties, un internets man atbildēja, nodzēšot visu ierakstu, sak' - paturi pie sevis savas domas. so be it. a žaļ, cerēju no tām atbrīvoties, uzrakstot par tām skaļi, jo pēdējā laikā tās sākušas traucēt aizmigt, un agrāk man nekad nebija tādu domu pirms aizmigšanas, kuras traucētu aizmigt, bet tagad sāku saprast tos, kas aizmieg ar visādiem ieslēgtiem televizoriem u.tml.

dienasgramata:
DELFI. Ministru kabinets tuvākajā laikā varētu lemt par ierosinājumu dot iespēju vecākiem izlemt

zivs, posting in pajautaa:
Iesakiet, lūdzu, sakarīgu appu priekš Win 10, ar ko limitēt spēļu/programmu, vēlams arī atsevišķu weblapu lietošanu.
Guglē piedāvājumu daudz, taču personīgā pieredze ir neatsverama.

martcore:
nu, klausieties, fināljautājumu par gājēju pārejām un motocikliem es dzirdu no čgk jau reizi laikam trešo 

snorke:
mums otrais lokdauns, tik drusku maigaks, bet nu :
sporta zales, baseini utt ciet
kino, teatri, kultura ciet
restorani, bari -tikai darbdienas lidz 18.00
un nepartikas preces - tikai darbdienaas
izbraukt no commune it ka pagaidam nav aizliegts bet nav rekomendets
jaa alkohols noperkams tikai lidz 18.00
kaut kas vel, gan jau aizmirsu, pareizi, komandanstunda no 23.00-5.00

esmu ta ka sokaa, mekleju, kur aizbraukt - it kaa sveice vel valjaa, bet aizdomas, ka tikai tapec ka viniem veelaak saaka celties tie cipari un klist baumas, ka vini ari aizklapesies

rasbainieks:

au:
zāles pļāvēji ir maigi patīkama dūdošana salīdzinājumā ar sasodītajiem lapu pūtējiem

martcore:
oi, ļoti skaists jautājums

prtg:
Ir laba kafija, slikta kafija un darba kafija.

morraa:
Kādreiz strādāju kopā ar japāni, kurš bija samīlējies krievietē un staigāja mācīties krievu valodu kursos tikai viņas dēļ.
Īpašs progress viņam nebija, bet ļoti labi sanāca satvert dažas kultūrkoncepcijas un tās komentēt.
Bieži vien viņš kaut ko salaida grīstē un citi gāja viņam aizrādīt.
Tie "citi" pārsvarā bija krieviski saprotošie izraēlieši.
Tad nu viņam jautā: "nu, pasaki, kā tā ir sanācis?"
Japāņu kolēģis acis izbolījis un rokas izpletis: "Izviņi! Tak polučilos!".

prtg:
Bezmaskas sabiedriskais transports

chaj:

Es faktiski esmu iemīlējusies