Uz ielas man patīk skatīties uz meitenēm, nevis uz puikām. It īpaši uz tām meitenēm, kurām ir atkailināts ķermenis. Protams, labāk ir skatīties uz meitenēm, kurām ir ne tikai atkailināts, bet arī skaists ķermenis, visādas tur krūtis, kājas un vēderi. Taču, ja vajadzētu izvēlēties - skatīties uz meiteni ar atkailinātu un skaistu ķermeni, bet neglītu seju, vai arī uz meiteni, kurai ķermenis ietur normu, taču seja ir skaista, tad es izvēlētos tomēr meiteni ar skaistu seju. Jo ar to ķermeni taču ir tā - tevi instinktīvi pievelk tā miesa, bet ar prātu tu saproti, ka labāk turēties no viņas pa gabalu. Nav nekā briesmīgāka par meiteni ar lielām krūtīm, garām kājām un neglītu seju. Lai gan, nē, ir. Visbriesmīgāk ir tad, ja meitenes seja ir dusmīga. Ja iet pa ielu meitene vai stāv rindā pie kases, un tu redzi viņu no muguras un priecājies par jau pieminētajām ķermeņa daļām, plus vēl dibena kustību līganumu, ādas mirdzumu un matu plīvojumu, bet tad viņa pagriežas un tu redzi dusmās savilktu pieri un, kas pats trakākais, muti. Tur jau pat vairs nav svarīgi, vai seja ir skaista vai neglīta, jo dusmīga seja ir vienmēr neglīta. Pat ne dusmīga, neapmierināta un nīgra. Jo dusmas jau vēl var būt skaistas, bet nīgrums - nekad. Tad jau es labāk skatos uz priecīgām un smaidošām meitenēm kombinezonos un cepurēs.