Mareks bija plukata kucēns, ko mana māsa reiz atrada naktī kapos un atveda mājās - melns ar baltu vēderiņu un riņķī sagrieztu spicu asti. Astes galiņš bija balts, kā jau visiem jaukteņiem. Izauga par pašpārliecinātu un lepnu suni. Es bieži gāju ar viņu staigāt. Gandrīz nekad nevedu pie saites atšķirībā no vēlāk mūsu ģimenē dzīvojošās afgāņu kurta kucītes, to gan nevarēja sasaukt, ja viņa to pati nevēlējās, reizēm aizmuka uz vairākām dienām un atgriezās slapja un laimīga ar nomedītu kaimiņu vistu zobos vai kaislīgi izvārtījusies jūras malā izskalota sapuvuša roņa taukos. Bet Mareks bija strikts un paklausīgs. Skaļu balsi un bez humora izjūtas. Viņam briesmīgi nepatika automašīnas. Lai gan, iespējams, ka patika, nevar saprast. Viņš skrēja tām līdz, cik varēja turēt, un centās iekost riteņos. Mēs dzīvojām ciematā, kam garām puskilometra attālumā gāja Jelgavas - Bauskas šoseja. Mašīnas tur brauca reti. Bet pāri šosejai bija pļavas un meži. Reiz, kādā vasaras dienā Mareks aizskrēja tālu uz priekšu un sāka riet uz tuvojošos mašīnu. Es skrēju, lai viņu savaldītu, taču nepaspēju. Atceros tikai skaņu - kā pārplēšot piepūstu futbola bumbu. Mašīna aizbrauca, nesamazinot ātrumu, bet Mareks palika guļot šosejas vidū, mazā tumšu asiņu peļķē. Es gribēju viņu pacelt un nonest malā, taču kāds klātpienākušais pieaugušais teica, ka ievainots suns var iekost arī saimniekam. Kādu laiku Mareks vēl bija dzīvs un skaļi elpoja. Es sēdēju līdzās uz asfalta un baidījos viņam pieskarties. Man bija desmit gadi. Varbūt, vienpadsmit.