Ja es saslapinu matus un aizķemmēju aiz ausīm, es izskatos pēc Jāņa Groduma. Bet es taču, kā jums labi zināms, gribu būt Roberts Plānts jaunībā. Un Deivids Gilmors. Vai vismaz Boriss Grebenščikovs. Ja neizdosies, tad varu, protams, piekrist arī uz Ņikitas Mihalkova lomu. Sliktākajā gadījumā - vienmēr varu paspēt būt kaut kāds Kurts Vonnegūts vai Čārlzs Bukovskis. Piedzerties un grābstīties gar jauniem skuķiem. Šodien izbraucu uz ielas un sajutu nodevīgo vasaras rīta dzestrumu, kas ielaužas pakrūtē ar pirmo jasmīnu elpu. To pašu. Atceros, izmisis un priecīgs es tovakar aizmuku no savas klases un visu nakti klejoju pa svešiem, nepazīstamiem laukiem, vērojot zvaigznes un plūcot bezjēdzīgi irstošos jasmīnu ziedus, gaidot saullēktu un cerot, ka viņi visi tur jūk prātā, domādami, kur es esmu pazudis, meklē mani, zvana kaut kur un uztraucas. It īpaši Viņa. Nu, tā, kuras dēļ es aizmuku. Meitene ar lielajām krūtīm un nežēlīgajām, brūnajām acīm. Es toreiz nepratu savādāk pateikt, cik ļoti man viņa patīk. Nē, īstenībā es arī tagad neprotu savādāk.