Jau kuro dienu neviens nezvana, lai gan man ir telefons. Tīri glīts - melns ar metālisku apdari. Es pat uzliku viņam tādas zvana melodijas, lai ir patīkamāk. Piemēram, man viņš zvanīja ar Hospitāļu ielas dziesmu Par pogu, bet tad es nomainīju, jo bija pārāk jautri. Nu, tajā ziņā, ka neatbilstoši tam, kas patiesībā mēdz zvanīt. Tagad ir citas melodijas, bet nezvana vairs nemaz. Reizēm nevaru saprast, kāpēc es te vēl esmu, ja patiesībā manis jau sen vairs nav. Bērnībā man patika vakaros pabāzt galvu zem spilvena un rāpties gultas dziļumā, iztēlojoties, ka tur ir bezgalīga ala, kurā iespējams pazust un neatrasties, jo tā ir tik šaura, ka atpakaļceļa vairs nav - tā es, droši vien, tur tusnīju, sapinies segā ar plikām pēdiņām gaisā, un domāju, ka mani neviens vairs neredz un nekad vairs neatradīs. Šī sajūta bija salda un kņudinoša. Jā, tajā noteikti bija kaut kas erotisks. Būt pazudušam uz mūžiem. Nebūt šeit. Nezināt, kur.