Mani biedē jebkā tuvošanās. It īpaši kaut kādu datumu tuvošanās. Norunātās tikšanās, paredzamās sarunas, gaidāmie zvani, brrrr! Tiklīdz kaut kas ir garām, es atviegloti nopūšos un sāku baidīties no nākamā datuma. Laikam tāpēc es vienmēr esmu garām. Izņemot to īso brīdi, kad gaidāmais ir pienācis, bet vēl nav aizgājis - tādu mazu, netveramu šķirbiņu esamības biezajā dzelzbetona aizslietnī, tad es esmu, tad es nepārprotami vibrēju ikvienā savā mazākajā elementārdaļiņā, tad es eksistēju... un bieži vien - pateicoties tev.