Asinsķermenīši mazie panikā uz brīdi atkāpjas un sakņūp ierakumos, lūpas mākoņaini bālas kā debesis februārī, mēle notirpusi nejūt, Parīzes 1769. gada ugunsgrēku liesmas izdedzina rīkli, tu saki, tajā gadā Parīzē nebija ugunsgrēku, kādas muļķības, Parīze vienmēr ir liesmās, kūkumus uzmetušu sniega tīģeru nagi ieskrāpē pakrūtē dīvainus rakstus, ielaužas ribās kā sapieru lāpstiņas, dziedošas kliedzošu eņģeļu korī, tagad nu izlem - vai izspļaut, vai norīt... absintu mērgli, ko iedzēri torīt.