kaut kad sen atpakaļ es mācījos kursu, kas saucās augstākās nervu sistēmas darbība vai kaut kas tamlīdzīgs, jebkurā gadījumā to pasniedza sieviete ar medicīnisku izglītību, bet klausītāji bija tāli no tā visa, drīzāk cilvēki, kurus interesē domāšana, apziņa un dievs (tieši tādā svarīguma secībā),šī sieviete mums zīmēja smadzeņu kontūrkartes, ko izkrāsot krāsainiem zīmuļiem un iebikstīt attiecīgos punktos, mācīja ums par to, kā rodas sapņi (tas bija skaisti, tie bija nervu impulsi, kas paši savā starpā kustina kājiņas, lai gan to aktivitātei nav nekādu reālu iemeslu, acis neredz, bet redz, ausis nedzird, bet dzird, rokas nejūt, bet jūt), viena lieta, kas man visvairāk palika atmiņā (patiesībā arī vairāk nekas cits nav palicis), bija brīdis, kad embrija šūnas izlemj sākt veidot smadzenes, un ir tāds brīdis, diezgan agrā stadijā, kad tas pikucis sastāv no divu veidu šūnām - vienas ir apvalkā, otras - kodolā, no apvalka šūnām veidosies āda, no kodola šūnām - viss pārējais, un ir tikai viens izņēmums - smadzenes, kas izveidojas, apvalkam iekrokojoties uz iekšu, savērpjoties un mobilizējoties, patiesībā sanāk, ka mūsu āda un smadzenes ir viens orgāns, pēdējā laikā to jūtu aizvien sāpīgāk un sāpīgāk..