Cilvēkiem patīk stāstīt par sevi. It īpaši tad, ja viņi vēlas iepatikties kādam vai vienkārši – ļaut otram sevi saprast. Tādās reizēs tiek aizmirsts, ka pa īstam izstāstīt neko nav iespējams, līdz galam saprast arī nav lemts. Cilvēks, kāds viņš ir patiesībā, vienmēr ir vientuļš un nesaprasts. Viss pārējais ir frāzes. Teātris šajā ziņā ir dīvaina māksla – tas vienmēr ir cīnījies ar vēlmi stāstīt vienkāršus stāstus un vienmēr ir atgriezies pie tiem, lai pēc brīža atkal noliegtu. Neilgi pirms Lieldienām noskatījos Gata Šmita iestudēto izrādi Dailes teātrī. Naži vistās. Pārpildīta Mazā zāle, biļetes esot izpārdotas mēnesi uz priekšu vēl pirms pirmizrādes. Vērojot, kā tiek dalītas sēdvietas, es uz brīdi nobijos, ka tikšu izdzīts no zāles. Nezinu, kāpēc, bet piepeši sajutos, ka neesmu pelnījis tur atrasties. Kad sāka dzist gaisma, es vēl paspēju nobīties, ka esmu atnācis uz nepareizo zāli. Izrādes laikā divarpus vietās šķita, ka esmu noķēris atslēgas frāzi – teikumu, kas paskaidro visu stāstīto un noliek visu pa vietām. Pēc stundas un desmit minūtēm, atskanot mulsiem aplausiem, skatītāji vēlreiz aplūkoja informatīvo lapiņu, taču neatrada tajā glābiņu – informāciju par to, ka būs starpbrīdis un tad vēl otrs cēliens, kurā viss noskaidrosies un tiks saprasts. Nē, izrāde bija beigusies un katram bija jādodas prom ar to, ko viņš bija paspējis saprast un izdomāt. Vēlāk es uzzināju, ka viena no frāzēm, kas man šķita būtiska izrādes koncepcijas atslēgšanai, bija nejauša. Brīnišķīgi! Tātad, pašam jātiek galā ar visām domām, kas kā uzmācīgas skudras salīdušas prātā izrādes laikā? Piemēram, bailes, kas rodas no tukšuma dzīvoklī. Vai arī bailes no tā, kas galvā. Ir kaut kas līdzīgs tajā, kā tukšā dzīvoklī kāds staigā, un tajā, kā teātra izrādes laikā tu sāc domāt par sevi. Nē, par sevi – tas vēl nebūtu nekas, bet tu sāc domāt par to, ka domā. Turklāt, domā izrādes laikā. Kāpēc? Rēzija Kalniņa ir tik brīnišķīga, pēc katras jaunas izrādes viņa tiek cildināta un slavēta, un nosaukta kādā vēl fantastiskākā talantu apzīmējošā vārdā, taču šeit ir savādāk. Šeit viņa spēlē nevis tikai labāk, bet tiešām spēlē kaut ko pilnīgi jaunu. Un man atšķirībā no teātra kritiķiem nav nekādu iespēju to nosaukt vārdā, jo mani šī spēle biedē. Biedē tas, ka tas viss tur uz skatuves ir par mani. Sanāk kaut kā tā – uz skatuves atrodas manas apziņas preparēts modelis, sadalīts praktiskajā (Valdis Liepiņš), teorētiskajā (Artūrs Skrastiņš) un emocionālajā (Rēzija Kalniņa) sastāvdaļā, viņu starpā visu laiku kaut kas notiek, kaut kādas attiecības, darbības, taču teātris patiesībā notiek otrā pusē – tur, kur skatītāju zālē sēžu es. Tas ir, manī. Un tāpēc tik ļoti biedē pieķeršanās ikvienam izteiktajam vārdam. Es taču to visu pazīstu. Es skatos uz melnbalto skatuvi un atceros, kā arī mana pasaule reizēm ir kļuvusi tikpat neizprotama un bīstama.