Austrumdvesmainos Basmati rīsus iemet sakarsētā eļļā, tie uzčurkst kā papirusu lapas, sametas balti un sprēgā, pāris reizes apjauc ar koka karoti, pievieno Kašmiras kariju, sarkanu un asu kā dumpinieku vadoņa zobens, piešauj verdoša ūdens kanniņu, naivi lūkojoties oranžās masas uzvirdumā, mazos kubiciņos uzgriež svaigu un dzelteni mājīgu ķirbi, visu to atstāj zem vāka, līdz redzams, ka ūdens ir sagājis rīsos, kā Sarkanā jūra saiet tuksneša smiltīs, pievieno smalki sagrieztu sīpolu asaru tiesai, vēl eļļu pēc vajadzības, līdz rīsi sāk apcepties no vienas puses brūni kā šinšilas acis, no otras zeltaini kā Bagdādes dināri, uzsit pāris olas, turpina maisīt, jā, neaizmirst maltu kardamonu un muskatriekstu, šķipsniņas divas kā šņaucamo tabaku, uzkraukšķina garoziņu un ēd ar karoti, kamēr beidzas. Uzdzer Spraitu, jo stilam nav nozīmes.