Nepabeigtā dienasgrāmata


Reply To:

atradu interesantu, lai ar?? vecu rakstu @ 20:49

[info]dienasgramata:

„Vai jūs par to jau lasījāt?”
„Es nekā neesmu lasījis.”
„Vai esat dzirdējis?”
„Nekā neesmu dzirdējis.”
„Tad jūs vismaz zināt, par ko ļaudis runā?”
„Nezinu un nevēlos zināt.”
„Jums tomēr vajadzēja par to interesēties.”
„Nezinu, kas tur tik interesants. Es labāk izsmēķēju cigāru, izdzeru pāris kausu alus, paēdu vakariņas un avīzes nelasu. Avīzes melo. Es negribu bojāt savu omu.”

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā informācijai piešķirta īpaši svarīga loma. Sociologiem un publicistiem tas ļauj nopelnīt zināmus iztikas līdzekļus, vairāk vai mazāk asprātīgi runājot par informācijas sabiedrības izveidošanos un šī procesa izraisītajām neatgriezeniskajām sekām mūsu jau tā apgraizītajā domāšanā.

Pasaules ziņu agentūras katru sekundi ražo aizvien pieaugošu informācijas apjomu, ko pārdošanas vajadzībām iespējams sadalīt atsevišķos, savstarpēji nesaistītos fragmentos - ziņās. Neviens notikums vairs nespēj kļūt par ziņu pats par sevi. Lai ielauztos vakara raidījumu ierobežotajā asortimentā, notikumam nepieciešama noteikta virsvērtība. Pat ārkārtīgi izsalcis mūsdienu pilsonis veikalā nepirks produktu, kas būtu vienīgi Barība. Viņam nepieciešams kaut kas sāļš vai ass, vai salds, bet pēdējā laikā aizvien biežāk - kaut kas dabīgs, veselīgs, diētisks, vegetārs. Tieši tāpat arī ziņām jābūt „kaut kādām tādām” - piemēram, šausminošām - par slepkavas maniaka uzbrukumu sievietei. Vai arī svarīgām - par budžeta komisijas ārkārtas sēdi. Vai arī uzjautrinošām, skaistām, neizprotamām, pat apnicīgām un nevajadzīgām. Cilvēkam, kas pieradis patērēt ziņas, nepieciešams ārkārtīgi plašs sajūtu spektrs. Citiem vārdiem sakot, redakcijās sēdošie un neatkarīgie, kaislīgie un bezkaislīgie žurnālisti ārkārtīgi cenšas pateikt patiesību, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, ieskaitot melus; taču mūs šoreiz neinteresē patiesība, kuru nav iespējams pārbaudīt, mūs interesē, vai aiz tā visa tiešām neslēpjas kaut kas patiesi svarīgs.

Katrā laikrakstā vai ziņu raidījumā mēs atrodam lielāku vai mazāku informācijas daudzumu, sākot ar faktu par pasaules pretējā nostūrī viesuļvētrā bojā gājušo precīzu skaitu (un pēc neilga laika - vēl precīzāku) un beidzot ar pasaules lielākā baltmaizes kukuļa gadskārtējo izcepšanu kādā Dieva aizmirstā Vācijas ciematā. Ziņu pārdošanas māksla šajā gadījumā izpaužas prasmīgā to svarīguma pakāpes izcelšanā, pamīšus informējot ziņu uztvērēju gan par valdības darba sīkumiem, gan par kinozvaigžņu dzīves lielajām tragēdijām. Iepriekš neparedzamu apstākļu sakritības rezultātā dažas nesvarīgas ziņas, piemēram - premjeru neveiksmīgas tikšanās rezultāti nokļūst laikrakstu pirmajās slejās, bet citas, unikālas, tādas kā „Jauneklis nolād Dievu un saņem zibens spērienu galvā” pazūd modes jaunumu un sporta sacensību bezjēdzīgo rezultātu burzmā.

No rītiem, atšķirot laikrakstu, vai vakaros, ieslēdzot televizoru, mēs ārkārtīgi reti prātojam par to, kādam aizpasaulīgam nolūkam mums ir nepieciešams to visu zināt. Būsim atklāti un atzīsimies, ka bieži vien mums pat sāk šķist, ka ziņas ir vērtīgas. Pie tam - vērtīgas pašas par sevi. Ikviens, kas labprātīgi vai apstākļu spiests ir kādu laiku dzīvojis, „nezinot par to, kas notiek pasaulē”, būs ievērojis pārsteidzošo faktu, ka viņa dzīvē nekas būtiski nav mainījies, taču daudzi šādos brīžos būs izjutuši savdabīgu bada sajūtu. Kā jebkura abstinence, šī sajūta rodas no pieraduma „zināt”. Un te, lūdzu, uz brīdi atlieciet malā žurnālu un padomājiet par vārda „zināt” saturu. Pieņemsim, ka jums tas ir bijis zināms jau agrāk, taču izliecieties, ka tikai nupat esat pamanījuši „ziņu” un „zināšanu” radikāli pretējo izpratni par to, ko nozīmē „zināt”. Līdz pat Apgaismības laikmeta sākumam vienīgā ziņa, kas reāli (patīk man šis šleserisms!) interesēja sabiedrības dalībniekus, bija ziņa par iespējamu karadarbības sākumu, citiem vārdiem sakot - ziņa par nāves iespējamību. Ziņnesis bija tas, kas, asinīm plūstot un zirgam krītot, pavēstīja pilsētai briesmīgo ziņu par ienaidnieka karaspēka tuvošanos. Protams, ka arī pretēja rakstura vēsts ir pilnīgi par to pašu - atšķirība ir tikai laikā (sērkociņu un sāls saudzumā), kas atlicis līdz karam. Zīmīgi, ka, izmantojot tieši ziņas no Otrā Pasaules kara frontes, masu mēdiji burtiski pārbūvēja Krievijas sabiedrību, padarot ziņu raidījumus par neatņemamu socializācijas sastāvdaļu. Radioreproduktori lauku ciematu centrālajos laukumos bija jaunā informācijas sabiedrības tīkla mezgla punkti, kas sacementēja „padomju sabiedrību” vienotā biologiskā organismā. Ziņa pazaudēja savu individuālo raksturu, kas tai varēja piešķirt vismaz kaut kādu jēgu katra konkrētā cilvēka dzīvē.

Šajā nozīmē ziņu personiskais svarīgums mūsdienu pasaulē ir izpaudies praktiski tikai pāris reizes - iespējams, ka viens vai otrs krievu rakstnieks ir paspējis laikā aizbēgt uz ārzemēm vai mainīt žanru, izlasot avīzē Patiesība ziņu par cita krievu rakstnieka arestu. Taču arī šāds piemērs liecina, ka ziņas vitāli svarīgā būtība ir tā vai citādi saistīta ar nāvi. Iespējams, tas izskaidro, kāpēc joprojām viena no lasāmākajām laikrakstu rubrikām ir bēru sludinājumi un līdzjūtības.

Zināt kaut ko nozīmē zināt kaut ko par nāvi. Un nozīmes pārcēlums, kas mūsdienās liek uzsvaru uz ziņas pašvērtību, ir saistīts ar viselementārākajām bailēm no nāves. Šajā nozīmē ziņu kultūra ir tiešs civilizācijas attīstības produkts, pieņemot, nē - zinot, ka civilizācija ir kolektīvs mēginājums par nāvi nedomāt. Ne velti evangēlijs, kas saturēja informāciju par jaunu iespēju dzīvot mūžīgi - tas ir, nemirt, bija ziņa. Kaut kādā nozīmē - ziņa tās tīrākajā izpausme. Un tieši tā arī tika uztverts. Tikai vēlāk evangēliju sāka lasīt kā vēstures dokumentu, kā literatūras pieminekli, kā izpētes objektu. Apgaismības laikmets zināšanu kultu padarīja par vispārcilvēcisku un neapstrīdamu vērtību un, šķiet, ka šīs rīcības sekas arī ir neatgriezeniskas.

Cilvēks ir mākslīgs dzīvnieks. Savtīgi izmantojot dabiskos refleksus, kas pieprasa regulāru barības uzņemšanu, viņš ir iemanījies rīkot greznus banketus un ēst kulturāli - ar baudu. Izmantojot dabas doto nepieciešamību uztvert signālus, kas var apdraudēt šī neaizsargātā zīdītāja eksistenci noteiktā areālā, cilvēks ir iemanījies uzskatīt par svarīgām ziņas, kas nāk no jebkuras vietas, ieskaitot Oskara pasniegšanas ceremonijzāli vai kosmisko staciju uz Marsa.

Ziņu izplatīšanās ātrums mūsdienās jau sen ir pārsniedzis ātrumu, ar kādu vidusmēra cilvēks (piedodiet par šādu rupjību) uztver ziņas saturu: laiks, ko ziņa pavada ceļā no notikuma vietas līdz ziņas adresātam, ir mazāks, nekā laiks, kas adresātam nepieciešams, lai spētu to novērtēt. Ziņa par atentātu pret Ventspils mēru ievērojami apsteidza pašu notikumu, un, ņemot vērā ieteikmi, ko šī ziņa izraisīja sabiedrībā, tā neapšaubāmi bija svarīgāka par pašu atentātu, kura nebija vispār. Cits piemērs - hrestomātiskā avīžziņa par Marka Tvena nāvi, kas bija priekšlaicīga, taču no šodienas viedokļa mums nav iemeslu apgalvot, ka tā bija nepatiesa. Marks Tvens ir miris, bet ziņa par to, ka viņš vispār ir dzīvojis, turpina sasniegt un sajūsmināt katru jaunu lasītāju paaudzi.

Ziņa par kaujas iznākumu pie Maratonas tika nogādāta adresātam ar maksimālo tolaik iespējamo ātrumu. Tās saturs atēniešiem bija svarīgāks par ziņas nesēja dzīvību. Ziņa par kārtējā maratonskrējiena uzvarētāju vārdiem un sasniegto rezultātu nav tieši saistīta ar draudiem dzīvībai, taču šobrīd pārvietojas ar nesalīdzināmi lielāku ātrumu, vienlaicīgi radot iespaidu, ka tā ir nesalīdzināmi svarīgāka.

Mēs dzīvojam informācijas telpā, un ikviena pārmaiņa, kuru mēs spējam uztvert, ir pārmaiņa šajā telpā, nevis ārpus tās. Ziņa par notikumu ir daudzkārt reālāka par pašu notikumu. Stingri ņemot, notikumu vispār nav.

Aspekts, kas piešķir ziņai grūti apšaubāma svarīguma ilūziju, ir precizitāte, pareizāk sakot - detaļas. Aktuāls var kļūt jebkurš sīkums, ja vien ir precīzi zināms, kur un cikos tas ir noticis. Taču simptomātiska ir kāda tendence, kas vērojama pēdējo desmit gadu laikā (iespējams, ka agrāk es tam nepievērsu uzmanību) - tendence izmantot ziņu kā izklaides elementu. Ja radio raidījumā, pauzē starp divām četrdesmitās šķiras dziesmām mēs dzirdam „ziņu” par to, ka vārdā nenosauktā katoļu klosterī mūki izklaidējas, pagatavojot sev karnevāla tērpus no kokteiļu salmiņiem, tad mūs pat neuztrauc tas, ka mēs nezinām, kur tas notiek un kad tas notiek. Šādai ziņai nav svarīgas detaļas, taču tajā paslēptā informācija turpina kairināt zināmus smadzeņu centrus, radot ilūziju, ka mēs esam uzzinājuši kaut ko jaunu. Ieklausoties rūpīgāk, mēs varam pamanīt, ka daudzas „nopietnās” ziņas nezaudētu neko no sava šarma arī tad, ja nebūtu piesaistītas konkrētām laika un telpas koordinātēm. Tāpat mēs jau sen vairs nepamanām, ka ēdiens, kuru lietojam ik dienas, mūsu organismam nedod neko, izņemot iespēju gremot.

Gluži tāpat darbojas populārās ziņas par to, kas noticis „šajā dienā” pirms 10, 50 un 100 gadiem. Kaut arī ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas „šīs dienas” nav, ir tikai nenozīmīga datumu sakritība, atmiņas par neizprotamo vēstures skolotājas interesi uz gadaskaitļiem, un informācija, kas remdeni skalojas tobrīd brīvajā smadzeņu sektorā. Informācija, kas nespēj mums dot neko vairāk kā perversu krustvārdu mīklu atminētāja apmierinājumu. Kas arī nav maz, jo, cik var spriest pēc Umberto Eko, Justeina Gordera, Petera Hēga un Andra Rubeņa grāmatu popularitātes, cilvēki labprāt lieto intelektuālām ziņām piesātinātu košļājamo gumiju. Es esmu aktīva un mūsdienīga sieviete. Man vajag daudz ziņu. Vairāk ziņu, daudz vairāk ziņu. Un par to pašu cenu.

Cenu, es, šķiet, jau vairākas reizes šajā rakstā pieminēju. Cena ir cilvēka dzīvība un nāve. Muļķīgi.

Rudīte Šteinere "Ziņu teorija #9"
 

Your Reply:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

Nepabeigtā dienasgrāmata