es atceros, kā atklāju, ka neesmu fotogēnisks, nu, ka fotogrāfijās izskatos vēl sliktāk nekā dzīvē, tas bija ap gadiem trīspadsmit, un es tad iesāku vienmēr pozēt, kad notika kaut kāda kopīgā fotografēšanās, mani vienmēr klases vai kursa bildēs var pazīt pēc tā, ka es esmu pieliecies vai stāvu uz vienas kājas, vai arī kaut kur aizlīdis galīgi ne tur, visi kā cilvēki, tikai es viens ākstos, bet tagad tas ir pārgājis, patiesībā - velti, jo bildes no tā bija tikai ieguvējas. vakar, ēdot rosolu un pamanot teleobjektīva tēmējumu, es sapratu, ka palieku vecs un mani nesajūsmina iespēja iekļūt smalko aprindu avīzēs ar dakšiņu mutē