"Ir tādas vietas vai situācijas, kuru aprakstam būtu nepieciešamas daudz pilnīgākas atmiņas, bet ir palikusi tikai vāja nojausma par to, ka tas ir bijis vai varētu būt bijis kaut kas svarīgs, teiksim, kāds lūzuma moments tavā dzīvē, vai dramatiska patosa pilna izšķiršanās, taču tu neatceries neko vai gandrīz neko svarīgu. Piemēram, kaut kāds šķirošanas punkts Ama-Atā vai, varbūt, Taškentā, kur savesti jauniesauktie no visas Padomjus Savienības, lai tālāk, sašķiroti lidmašīnās, tiktu iesviesti Afganistānā. Sveloša saule, pēc slimīgas karantīnas dvakojošas dušas telpas un gultasveļa, kas mainījusi īpašniekus divdesmit piekto reizi šajā pavasarī. Teritorija bez likumiem un loģikas, sirojoši apsardzes bataljonu seržanti, kuru nesodamību vairo tas, ka zaudēt viņiem vairs tāpat nav ko, turklāt tevi viņi redz pirmo un pēdējo reizi. Visu izšķir pāris dienas un lidmašīnu pacelšanās grafiks. Bet tu atkal jūties kā mazs un sabārts puišelis, kas aizlaidies no mājām un sapratis, ka atpakaļceļa vairs nav, vienīgi bezpersoniska pāridarījuma un smeldzes sajūta, kas turpmāk tevi pavadīs visu atlikušo mūžu, un tu ne par ko nespēsi atcerēties, no kurienes tā..."