vai jūs nekad neesat domājuši par to, kā būtu varējusi izskatīties mūsu ikdiena, ja kultūras attīstības procesos būtu nedaudz pamainījušās tradīcijas, normas vai ieradumi - nu, viss tas, ko mēs esam pieraduši uzskatīt par pašsaprotamu un dabisku, bet kas tāds nemaz nav - es, piemēram, vakar domāju par to, kāpēc rietumu literārajā tradīcijā ir pieņemta autora fetišizācija, nu un visas no tā izrietošās autortiesību nebūšanas, bet varēja taču būt tā, ka no sākta gala visa rakstīšanas tradīcija iegriežas pavisam savādāk, nu, teiksim, ka pseidonīmi vai anonimitāte ir norma, tur varētu būt divi varianti - vai nu radošā darbība vispār ir kaut kas neaizskarami cēls un par to neviens pat neiedomātos prasīt kaut kādu samaksu PERSONĪGI sev, vai arī tieši otrādi - tas ir tāds kauns pa visu seju un vispār, labāk, lai kaimiņi un vecāki nekad neuzzina, ka to esmu rakstījis es, nu, vārdu sakot, visas grāmatas būtu anonīmu autoru sarakstītas un mēs tās pazītu tikai pēc nosaukumiem - vai mēs Prustu vēl vispār mīlētu, ja nezinātu, ka tos murgu sējumus sarakstījis tāds slimīgs un nervozs gejs ar visām savām paranojām, vai mēs interesētos par Borhesa seriālajiem pseidostāstiem, ja nezinātu, kā viņš tāds akls un vecs sēž savā bibliotēkā - un skaidrs taču, ka lērums lasītāju vienā balsī kliegs - jā, mēs lasīsim grāmatas tik un tā, mums nav svarīgas rakstnieku prvātās dzīves aizkulises, nu, karoče, tā visa ņemšanās ar bukera un nobela prēmijām ir tīrais egocentrisma farss, literatūra pieder tautai, gluži tāpat kā mp3 lejupielādēšana, bet varēja būt vēl kādas pavisam citas tradīcijas, piemēram, no kurienes mums ir pieņemts, ka darbavietās ir jābūt smēķētavām vai tualetēm, nav taču tur nekā dabiska - re, smēķētavas tūdaļ vispār aizliegs, a varēja sagadīties, ka šitais Rietumu ofisu un biroju estētikas bums sakrīt ar kaut kādu viduslaiku Ķīnas opija smēķēšanas modi un katrā metālštancējumu cehā vai ministrijā ir pa opija istabai vai betela automātam, vai arī vēl kas pavisam cits - nu, teiksim, ja seksualitāte netiktu iespiesta starp diviem palagiem un tajās pašās darbavietās, kurās cilvēki pavada laiku no astoņiem līdz pieciem, viņi nevis ik pa brīdim skraidītu uz tualeti uzpīpēt, bet gan nokniebties uz sekskambari, a daži korporatīvie ģēniji vendenes ūdens aparāta vietā piedāvātu saviem darbiniekiem priekameitu pakalpojumus par brīvu, ar piegādi ofisā un nomaiņu reizi nedēļā, nu ir taču tā, ka mūsu pieradumi vien tādu nejaušību virknes rezultāts, bet mēs - tik svešu tradīciju vergi