vērmanīša lido sēž viņš un viņa... viņu šķīvji sen tukši, apkārt klimst cilvēki ar savām kotletītēm un kartupeļu pankūkām... viņiem abiem silti brūni džemperīši un izpūruši mati... viņš tur viņas roku savā labajā un ar kreisās rokas pirkstu ārējo malu glāsta to... viņa stāsta kaut ko un smejas un smaida... viņš neatlaiž viņas roku, skatās viņai acīs un smaida... es paēdu savus kartupeļus, uzvelku ausaini pār acīm un dodos ārā tumsā... un smaidu...