bet, ja mēģina atcerēties kaut kādus skaistākos brīžus savā dzīvē, prātā nāk kaut kās pavisam jocīgs, nu, es domāju - skaistākos brīžus tajā nozīmē, ka ar tevi kaut kas notika, kaut kas tāds, ka tu ilgāku laiku, vairākas dienas juties pilnīgi cits, tev šķita, ka dzīve ir lielisku iespēju pilna un vispār, notika kaut kas tevī pašā, un tas moments vai situācija, kurā tu atradies, ārēji varbūt pat neizskatījās ne pēc kā īpaša, viens no tādiem brīžiem manā dzīvē saistīts ar pāris vasaras nedēļām bērnībā, ko es pavadīju Engurē, neko īpaši nedarot, braukājot ar riteni pa meža taciņām uz jūru un atpakaļ, toreiz Engurē bija grāmatu veikaliņš, kurā varēja nopirkt lietotās grāmatas, nezinu, vai tiešām tās bija iepirktas no vietējiem, bet izvēle bija manām pusaudža vajadzībām gana plaša, es nopirku divas grāmatas - viena bija kāds mūslaiku romāns par jauniešiem, kas nokļūst nepatikšanās, ārzemju romāns, nez kāpēc man šķiet, ka tas saucās "jaunie vīrieši", bet neko vairāk es neatceros, tas viss bija par pūstošajiem rietumiem, kas sagandē jaunu cilvēku dzīves, tie zēni kļūst par narkomāniem un sāk pārgulēt ar bagātiem vīriešiem dēļ naudas, man toreiz likās - galīga šīza, šķiet, pat neizlasīju līdz galam, bet tas, par ko es gribēju pastāstīt, bija otra grāmata, jūs tikai nesmejieties - tā bija tipiska padomju populārzinātniskā grāmata ar nosaukumu "Aizraujošā mineraloģija" nobružātiem kartona vākiem un melnbaltiem zīmējumiem, tā grāmata pārņēma mani un izmainīja manu apziņas stāvokli uz vairākām nedēļām, es kāri lasīju par kalnu kristāliem un vizlu, par drošsirdīgiem ģeologiem-alpīnistiem, kas Kaukāza smailēs ar saviem āmuriņiem noskalda iežu paraugus un nogādā tos lejā, man šķita, ka pietiek iemācīties atpazīt šos materiālās pasaules elementus, prast nosaukt tos vārdā - un visam, pilnīgi visam parādīsies jēga, es jutos kā hobits, kam uzticēts slepens uzdevums glābt pasauli no sabrukšanas, es klīdu gar jūru un pielasīju pilnas kabatas akmeņu, vēlāk pārvedu mājās vairākas somas, protams, es nekļuvu par ģeologu un pat par alpīnistu ne, ķīmiju neieredzēju, nosaukt vārdā neesmu iemācījies pat lauku špatu, taču toreiz es biju laimīgs, uz pavisam neilgu brīdi, bet laimīgs...

jā, vēlāk es esmu mēģinājis atgriezties, esmu mēģinājis vēlreiz atrast šo grāmatu, bet tā bija pazudusi bez vēsts, es mēģināju atrast šo grāmatu veikaliņu, taču nākamajā vasarā tas jau bija slēgts, tā vietā ierīkoja kaut kādu šūšanas kooperatīvu, kurš bankrotēja pēc pāris gadiem, es esmu mēģinājis iet iekšā visos lietotu grāmatu veikaliņos, ko vien sastapu, taču tur nebija nedz tās saules logā, nedz to grāmatu, kas Engurē, man pat ir tāds uzmācīgs sapnis, no tiem, kas atkārtojas atkal un atkal - es esmu grāmatu antikvariātā un rokos pa ēnainiem plauktiem, es atrodu noslēpumainas, baisas, dārgas vai unikālas grāmatas, taču nekad neatrodu To Grāmatu, nekad vairs...