kad princis Sidharta pasauca savus draugus un pateica viņiem, ka dzīve ir ciešanas, visi samulsa un jautāja - nu kā tad tā, nu kādas vēl ciešanas, paskat, cik jauki ir dzīvot, saulīte spīd, melones nogatavojas, meitenes staigā augšā lejā pa Himalaju nogāzēm, bet Buda (jo tajā brīdī Sidharta jau bija kļuvis par Budu) turpināja smīnēt un teica - piedzimt ir ciešanas, dzīvot ir ciešanas, slimot ir ciešanas, nomirt ir ciešanas, būt kopā ar to, kuru nemīli, ir ciešanas, nebūt kopā ar to, kuru mīli, arī ir ciešanas, turklāt, tā tas ir visu laiku, tas ir nebeidzami un neizbēgami, kamēr vien tu to neesi sapratis, tikmēr tu nevari izrauties ārā no šīs bezgalīgās atgriešanās, no šīs viļņošanās, kas ir esamības pamatā, bet vārdā ciešanas ir tik daudz kļūdu, patiesībā viņš teica nevis ciešanas, bet drīzāk - viļņošanās, dukkha sanskritā nozīmē viļņošanos, kas ir visa pamatā, vēlāk zinātnieki spiedza aiz sajūsmas, pareizi teicis vecais Buda, matērijas elementārākajām daļiņām ir nevis korpuskulāra, bet gan viļņu daba, tās brīžiem ir un brīžiem nav, vai pat vēl trakāk - brīžiem ir ar pozitīvu, brīžiem ar negatīvu lielumu, un taču tikai pateicoties šādai harmonijai, pasaule turpina eksistēt - augšā un lejā kā pa Himalaju nogāzēm, augšā un lejā