"Es izeju ārā, staigāju pa ielu, skumstu un atkal atgriežos mājās. Kamdēļ? Tamdēļ, lai skumtu..."
Frederiks Šopēns, 1830

"Es nezināju, kur likties aiz skumjām. Es nesapratu, no kurienes tās rodas, šīs skumjas..."
Gogolis - mātei, 1837

"Man mēdz uznākt tādas grūtsirdības lēkmes, ka baidos - ielēkšu jūrā. Mīļo draudziņ! Man ir ļoti slikti..."
Ņekrasovs - Turgeņevam, 1857

"Man ir tik draņķīgi, tik baisi bezcerīgi draņķīgi gan miesā, gan dvēselē, ka es nespēju dzīvot..."
Edgars Po - Annijai, 1848

"Es izjūtu tādu dvēseles nomāktību, kādu vēl nekad neesmu izjutis. Es velti cīnījos ar šo melanholiju. Esmu nelaimīgs un pat nezinu, kāpēc..."
Edgars Po - Kenedijai, 1835

"Ik dienas reizes divdesmit man prātā nāk pistole. Un tādos brīžos no šīs domas kļūst vieglāk..."
Ņekrasovs - Turgeņevam, 1857

"Man viss riebjas. Man šķiet, es tagad ar baudu pakārtos, - tikai lepnība traucē..."
Gistavs Flobērs, 1853

"Es dzīvoju draņķīgi, jūtos atbaidoši. Katru rītu mostos ar domu: vai nebūtu labāk nošauties..."
Saltikovs-Šcedrins, 1886

"Tam pievienojās tādas skumjas, kādas nav iespējams aprakstīt. Es vairs nesapratu, kur likties, pret ko atbalstīties..."
Nikolajs Gogolis, 1840

"Pasaulē viss ir tik pretīgs, tik neizturams. Apnicis dzīvot, runāt, rakstīt..."
Leonīds Andrejevs, 1919

"Jūtos noguris, tik ļoti izmocīts, ka teju vai raudu no rīta līdz vakaram... Mani kaitina draugu sejas... ikdienišķās pusdienas, miegs vienā un tajā pašā gultā, paša balss, seja, atspulgs spogulī..."
Gijs de Mopasāns, 1881

"Pakārties vai noslīcināties man līdzinājās zālēm vai atvieglojumam..."
Nikolajs Gogolis, 1846

"Esmu noguris, noguris no visām attiecībām, visi cilvēki mani ir nogurdinājuši un visas vēlēšanās. Aiziet kaut kur tuksnesī vai aizmigt "pēdējā miegā"..."
Boriss Brjusovs, 1898

"Es slēpju striķus, lai nepakārtos savā istabā uz sijas, vakarā, kad palieku viens. Es vairs neeju medībās ar bisi, lai nepakļautos kārdinājumam nošauties. Man šķiet, ka visa mana dzīve bijusi vien muļķīgs farss..."
Ļevs Tolstojs, 1878