zini, kad es skatos šo cilvēkus sejās, šo tuvo un mīļo man cilvēku sejās, kas nākuši nokaut, piekaut un nosist viens otru, es jūtu, ka ļimstu, kļūst ļenganas rokas un kājas, un mute izkalst kā dzeltena lapa, un drebuļi pārņem miesu, ik matiņš uz ādas saceļas stāvus, es degu, no rokām man izšļūk Gandivas loks, kājas vairs netur, un prāts saiet pilnīgā sviestā, o, Krišna!


(Bhagavadgīta 1, 28-30)