dienasgramata:

Redzēju apbrīnojamu sapni, ko nevaru neizstāstīt. Es sapnī atklāju Raiņa visrūpīgāk glabāto noslēpumu - viņam vēl Piektā gada revolūcijas laikā Jūrmalā bija slēpnis, kurā tika turēti spridzekļi vai kaut kāds šķidrums spridzekļu pagatavošanai. No ārzemēm. Un tas sapnī izskatījās kā virtuāls folderis datorā vai kā kaut kāda burvju dziras pudelīte datorspēlēs, tas ir, sapnī tas bija ticami un loģiski, ka reālu fizisku slēpni Rainis bija nomaskējis kā kaut kādu aplikāciju telefonā. Bet! Es atklāju, ka realitātē tie slēpņi (nez kāpēc tie bija divi folderi viens otram blakus) ir dzīva meitene, kas viņam piegādāja terorismam paredzētos izejmateriālus no kādas komunistiski noskaņotas Āfrikas valsts un tāpēc bija melnādaina skaistule. Un vēlāk, kad revolucionārais spars noplaka, Rainis turpināja pie viņas piestaigāt, lai saņemtu seksuāla rakstura iepriecinājumus. Vārdu sakot, slavenā Mēnesmeitiņa bija nekas cits kā afrikāņu revolucionāre, kura dzīvoja slēpnī Jūrmalā. Kopš 1905. gada.
Bet pēc tam mēs gribējām turpināt pētījumus un devāmies Jūrmalā uz kādu memoriālo vasarnīcu, tikai tur jau bija dzīvojis nevis Rainis, bet kāds padomju laika dzejnieks, tipa Jāzeps Osmanis. Atslēgas bija pie Vigula un mēs gaidījām, kad viņš tās atnesīs, lija lietus un viņš aizelsies skrēja slapjš ar tām atslēgām. Tad mēs rakņājāmies pa vecu grāmatu un žurnālu kaudzi tādā pussatrunējušā, zirnekļutīklu būcenī. Es atradu tam dzejniekam piederējušu kladi, kurā viņš bija salīmējis bildītes ar plikām sievietēm, ko bija izgriezis no septiņdesmito gadu ārzemju žurnāliem.