dienasgramata:

Andrejs Pavlovičs Kurenkovs bija monstrs. Viena kāja viņam īsāka par otru (trešā vēl nebija izaugusi), uz rokām tikai septiņi pirksti, nevis desmit, kā pienāktos Dieva radībai, apakšlūpas vispār nebija, ausis tik lielas, ka bail, acis baisas. Nebija šajās acīs cilvēkmīlestības un vispār nekā nebija, atskaitot bezgalīgas prombūtnes izteiksmi.
Viņš dzīvoja viens, Maskavā, komunālajā dzīvoklī. Un nekādu radinieku - ne mātes, ne tēva, ne sievas, ne māsas. Tā ap četrdesmit gadu vecs. Komunālā dzīvokļa kaimiņi viņu piecieta jau septiņus gadus un iesākumā ļoti baidījās.
Vecenīte Ragana Petrovna (tā viņu iesauca dvēseles siltuma dēļ) reizēm kliedza uz Andrjušu virtuvē, sitot kastroli pret roku mazgātuvi:
- Briesmīgs tu esi, kaimiņ, ai, ku briesmīgs... Nu, paskaties uz mani, - un viņa atlēca ar visu kastroli virtuves stūrī. - Ja nebūtu tās ausis kā zilonim zvērudārzā, būtu tīri ciešami... Varētu kaut par līgavaini, - viņa parasti piebilda.
Reiz, pusotru gadu pēc viņa ievākšanās dzīvoklī, Ragana Petrovna iesauca Andrjušu pie sevis istabā - viņa dzīvoja viena. Uz galda bija tēja ar cukuru.
- Apsēdies, kaimiņ, dārgumiņ, - ar maigumu balsī izgrūda Ragana Petrovna.
Te jāpiebilst, ka vēl viena Andreja īpatnība bija tas, ka viņš praktiski neko nerunāja, reizēm īdēja, bet citreiz, ja arī ko pateica, tad tikai kaut tādu pavisam nesaprotamu.
Taču pie galda viņš apsēdās un sāka dzert tēju, lūkodamies savām dīvainajām acīm uz Raganu Petrovnu.
- Andrejuška, - iesāka Ragana Petrovna, nez kamdēļ uzlikusi brilles. - Lūk, ko es tev pateikšu. Ausis tās tev jau vairs nenogriezt, un es jau arī neesmu nekāda ausu griezēja. Dievs ar tevi, dzīvo tāpat. Es esmu ar mieru. Mans priekšlikums: ņem mani par sievu, es ar tevi precēties gribu.
Un Ragana Petrovna nosarka.
Andrjuša savukārt nekādi nereaģēja, tikai klusēja un klusēja.
Beidzot vecenīte pat iespiedzās:
- Precēties ar tevi gribu!
Andrjuša pakustināja ausis un viņa acīs pazibēja doma.
- Es mammukam solījos neprecēties, - viņš izdvesa.
- Tavs mammuks jau sen kapā! - iekliedzās Ragana Petrovna. - Viņai tagad viss pie vienas vietas. Mēs ar tevi vizināsimies ar laivām, uz kino kopā iesim, uz teātri... Kas vainas?
- Kaut nosit mani, neprecēšos, - spītīgi nomurmināja Andrjuša.