Rokmūzikas albumi, kuri skaitās komerciāli vai mākslinieciski neveiksmīgi, bet man no attiecīgās grupas repertuāra patīk vislabāk


Grateful Dead “Blues For Allah” 1975 (Mēģinot saprast, kas tur tajos Grateful Dead tāds īpašs, esmu mēģinājis klausīties gan godalgotos studijas albumus, gan slavenos koncertierakstus, vieni šķita par šlāgeriskiem, otri – pārāk nesaprotami, bet šis iekrita sirdī ar atmiņā paliekošiem motīviem un hipijisko noskaņu. Kritiķu izpratnē ir bijušas arī lielākas Grateful Dead neveiksmes, piemēram, neizskaidrojamā sadarbība ar Bobu Dilanu 1989. gadā, bet par šo viņi rakstījuši, ka izklausoties noguruši un iedzīti studijā ar varu, lai kaut ko izspiestu.)



Electric Light Orchestra “Time” 1981 (Ilgu laiku tas bija vienīgais, ko es vispār biju dzirdējis no E.L.O., tikai vēlāk uzzināju, ka viņi patiesībā spēlē tādu post-bītlu popu ar simfonisko aranžējumu, te viņi bija aizvietojuši orķestri ar sintezatoru un galīgi zaudējuši cieņu savu fanu acīs.)



Styx “Kilroy Was Here” 1983 (Visādā veidā radošās krīzes rezultāts un mēģinājums iekāpt sava iepriekšējā, “veiksmīgā” albuma “Paradise Theatre” atstātajās kurpēs, samocīts un neskaidrs antiutopisks stāsts par sabiedrību, kurā jau simtiem gadu aizliegta rokmūzika, bet galvenais varonis atrod vecu ģitāru un sajūsmā aiznesas pie drošības dienestiem, lai parādītu savu dižo atklājumu, pretī saņemot, kā saprotams, ņirgas un represijas. Man patika viss – ideja, intrumentācija, dziesmas. Kādu laiku dzīvoju pat ilūzijā, ka iespējams, tā patiešām ir rokopera, un kaut kur ir iestudēta vai uzņemta filmā)



Kiss “Music From “The Elder”” 1981 (tas pats stāsts kā ar Styx “Kilroju”, tikai ambīcijas bija uzlekt krietni virs savas maskā tērptās glemroka galvas, fani to vispār nenorija un “davai, džeki, izliksimies, ka jūs neko tādu neesat mēģinājuši darīt”. Domājams, tā infekcija izplatījusies caur Pinkfloidu “Sienas” veiksmi – ļoti daudzi normāli savas nišas mūziķi pēkšņi izdomāja sacerēt grandiozu rokoperas līmeņa dziesmu ciklu par kosmosu, nākotni vai kaut kādu “1984”. Klausītājiem, savukārt, pilnīgi pietika ar “Sienu”, “Jēzu Kristu Superzvaigzni” un The Who “Tommy”. Bet, ja nu kaut ko klausīties no Kiss, tad es izvēlos šo – mūziku no neiznākušas filmas.)



Alice Cooper “Special Forces” 1981 (pilnīgi nejauši es sāku klausīties Kūperu ar šo albumu un nespēju pieņemt viņa agrākos vai vēlākos periodus. Ņiprs, asprātīgs un ar visādiem izdomātiem kruzuļiem papildināts dziesmu albums, ko patīkami klausīties, lai gan grūti savienot ar izplatīto leģendu par biedējošo Kūperu, kurš kožot dzīvām vistām galvas un giljotinē pats sevi. Kādu brīdi es šo albumu uzliku, pārnākot no skolas mājās, aizmiegot noguruša pusaudža miegā, tiklīdz atskanēja "Skeletons in the Closet", pamostoties vien tad, ka lenta jau bija iztinusies un skaļi švīkstēja uz riņķi.)



Zee “Identity” 1984 (Tas gan ir arī vienīgais šīs grupas albums, bet arī pašas grupas, tas ir, dueta izveidošanu tā dalībnieks, Fink Floyd taustiņnieks Riks Raits uzskatīja par radošu neveiksmi un no albuma kaunējās, nekad to neremāsterējot un nepārizdodot. Mani tas savā iznākšanas gadā sabiedēja ne pa jokam – nedzīvais, vēsais un depresīvais skanējums, elektroniskā nākotnes mūzikas vīzija, kaut kāda nenovēršamība un bezcerība ik vārdā, nu, aizskāra, kā, krievi saka, aiz kaut kā dzīva.)



Un jums tādi ir?