PAR DZĪVESZIŅU

Izbeidz priecāties, teica vecmamma.
Vai tad neredzi – ziema beigusies,
notiek klimata bīstamās pārmaiņas,
esot stāstīts pat televizorā.

Izbeidz priecāties, tētis piebilda.
Tev uz skolu ir ātri jāpošas,
gadus desmit vai vienpadsmit jāmācās
un pie biznesa sava jāķeras.

Izbeidz priecāties, skolā teica man,
un pa kāpnēm skriet te nav pieļaujams.
Skat, kā pagājšziem galvu pārsita
mazais puika, kurš nu vairs nerunā.

Izbeidz priecāties, arī vecaistēvs,
man no muguras klusi pienācis,
sēru lentīti karogā iesēja,
šodien atkal mums upuru piemiņa.

Izbeidz priecāties, mamma nopūtās.
Ja tu zinātu, kādi rēķini
mums ar tēti ir šomēnes jāmaksā,
labāk nebūtu vispār piedzimis.

Izbeidz priecāties, saku es sev pats
katru mīļu un nemīļu brītiņu.
Kā nu gadījies, tā ir jādzīvo.
Citu dzīvi es zināt negribu.