ko tu skumsti,
dienas aiziet,
tramvaji
gar logu braukā
skaļām
metāliskām sirdīm
ņem un izsēdina
laukā
pasaule
ir divas mazas
apbružātas
tējkarotes,
kas uz galda,
gaisu maisot,
pārmet tev,
ka nesaproti
it neko
no Kirkegora
lēciena
uz nemirstību,
kurā visu
savu mūžu
aizmirsis
un iztērējis
tu ar nepārtrauktu
smeldzi
ik pa laikam
meklē sevi
apsēdies
un nomierinies,
rīt mēs iesim
sēnes lasīt
mežā,
kas par tevi,
draudziņ,
sen jau visu
noskaidrojis
nazi paņemsim
mēs līdzi,
pāris pītu
klūgu grozu,
lai nekas
no tā, kas bijis,
acu priekšā
nenostātos,
kad ar niknu
egļu silu
tu par savu
dzīvi rātos