***

mammu, es negribu brokastīs ēst
zilgano, vārīto olu, tā smird
kā pēc tualetes grāvja, ko redzēju
vienreiz es, slimnīcā guļot
nolobot čaumalu, atklājas plānā
un pretīgā plēvīte, kuru nekādi
nevar un nevar noņemt līdz galam
tā pieķeras pirkstiem un lūpām
pie mēles, vemt gribas, mammu
nedod man brokastīs vārītu olu

mammu, tu zini, ka nespēju pusdienās
pieskarties rīvētām bietēm
sarkanu, tumšu un spīdīgu asiņu
straumītes iztek pa šķīvi, es noģībšu
salkanās smaržas un mirdzuma pārņemts
rīvētās skaidiņās, gluži kā kustīgu
tārpiņu kaudzītē ņudzot, uzmācas
bietes tad kotletēm manām, iesūcas
maitas, pat rīsos, mammu, tu zini
nespēju pieskarties rīvētām bietēm

mammu, es lūdzu, nevāri pienu
pie putras vai tējas, visvairāk
to nevāri zupā, savelkas virspusē
bieza un derdzīga, gluži kā dzīva
un trīcoša amēba, pienainā plēve
tu vari to nobīdīt malā vai izmest
noslēpt zem galda vai izlietnē
viss ir vienalga, tā turpina eksistēt
galvā kā pārklājot smokošās smadzenes
nevāri, mammu, nekad, lūdzu, pienu

paklausies, bērniņ, tu redzējis esi,
kā Āfrikā bērni mirst badā?
mazi un trīcoši, piepūstiem vēderiem,
mirdzošām acīm un zobiem
tie būtu gatavi atdot pat māmiņu
verdzībā savu vai nodurt
brālīti, lai tikai tiktu pie
vārītas olas vai rīvētām bietēm

savukārt, biezo un krunkaino
derdzīgo pienaino plēvi
Āfrikas bērniņi izmanto gluži kā naudu
pērkot un pārdodot zeltu
tā ka tu labāk būtu nu klusējis
sēdi un rij, ko tev iedod
citādi, es, goda vārds, vairāk nevaru
brauksi uz Āfriku, piedod!