Dažkārt biedē tas, ka pasaulē kaut kur ir cilvēki, kas domā par mani visādas domas. Nē, es zinu, ka ir cilvēki, kuri dzīvo savā galvā, veido tur visu savu pasauli, izdomā sev visādas problēmas, slimības, pārdzīvojumus, pat notikumus. Protams, mēs visi lielā mērā darām to pašu, taču lielākoties cenšamies nošķirt izdomātās problēmas no reālajām, vai vismaz mēdzam paskatīties uz sevi no malas un ironiski, šādi samazinot kopējo problēmu daudzumu savā dzīvē. Ir arī otra galējība - dzīvot tikai ārpasaulē un nedomāt vispār, un arī ar tādiem cilvēkiem negribētos pārāk bieži saskarties, taču tas, kas nobiedē tādā agrā rītā, saņemot kādu ziņu vai žulti, ir tas, ka šajā cita cilvēka galvā, izrādās, dzīvo arī kāds izdomāts es. Un šis cits cilvēks ir par mani domājis, domājis veselu dienu, es tur viņa galvā esmu kaut ko darījis, gribējis, rīkojies slikti un nenožēlojis izdarīto, un tas viss, ievērojiet, bez kādas manas līdzdalības. Es par to uzzinu tikai nākamajā rītā, kad svešajā galvā ieslodzītā pasaule nav izturējusi un plīsusi.