Aizmirsu jums izstāstīts savu sapni, no kura uzmodos pirms pāris dienām - tas bija motīvs, kas atkārtojās sapnī vairākas reizes, taču detaļas atceros tikai pēdējai epizodei. Redzu, kā pēc kāda koncerta vai svinīga pasākuma ar limuzīnu tiek vests projām Raimonds Pauls vairāku miesassargu uzraudzībā. Pie Vērmaņdārza stūra Tērbatas ielas galā limuzīns uz brīdi piestāj un tam klāt pieskrien Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods, atrauj durvis, lai iesēstos līdzās Paulam un kopā ar viņu brauktu mājās vai arī pa ceļam kaut ko apspriestu, taču miesassargi viņu nepazīst un nolemj, ka tas ir atentāta mēģinājums - saķer aiz rokām, notriec zemē, sit pa seju, spārda, pamazām saskrien vēl vairāk apsargu, Juris pretojas un cenšas kaut ko pateikt, bet es stāvu piecdesmit metru attālumā un bezpalīdzīgi noskatos, domājot - es taču neko nevaru palīdzēt, ja es skriešu klāt un teikšu, ka tas nav terorists, kāds būtu iemesls apsargiem man ticēt, es taču tikpat labi varu būt rūpīgi izplānota atentāta līdzdalībnieks. Ja es pieskriešu pie mašīnas, lai pateiktu Paulam, ka tur šobrīd miesassargi piekauj viņa draugu, arī mani var noturēt par uzbrucēju un gluži tāpat neitralizēt. Tā arī pamodos - satraukts un noraizējies par privātpersonas neaizsargātību varas struktūru priekšā.