dienasgramata:

neko negribu darīt
gribu palīst zem segas vai divām un skatīties uz logu
klausīties skumju
logā brūno maza palma, burciņa ar sveci un dažas grāmatas
ciba pieradina domāt literāri
tu dzīvo, dari kaut ko, palien zem segas vai atver šņabi un domā, kā tu to būtu varējis ierakstīt cibā
nekas cits tā nepieradina
pat ja tu raksti romānu, dzeju vai reklāmas tekstus, tu to nedari visu laiku: šeit tu raksti, šeit - neraksti
bet, ja tu raksti cibā, pēc kāda laika tu pamani, ka patiesībā dari no vienmēr
pat tad, kad vairs neraksti
vēl pēc brīža tu pamani, ka arī dzīvo tikai tik daudz, cik par to iespējams uzrakstīt
pārējais neskaitās
vai arī nav