(bez virsraksta) @ 08:54
Kāda ir bērnības trauma, kuras rezultātā jūs esat kļuvis par to, kas jūs esat?
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
21. Marts 2012(bez virsraksta) @ 08:54Kāda ir bērnības trauma, kuras rezultātā jūs esat kļuvis par to, kas jūs esat? | | Add to Memories | Tell A Friend Commentsvarētu būt nenormālīgi asprātīgs un teikt, ka piedzimšana. bet nē, nav tādas vienas, konkrētas traumatiskas pieredzes, kas spēlētu noteicošo lomu tālākajā attīstībā. vai arī tā nav apzināta un piefiksēta. pa druskai ir bijis no daudz kā, bet vai bez kāda no tiem būtu tagad citādāk, nez nez.
Šķiet, tā savādi mani traumēja katra ciemošanās reize pie mammas brāļa laukos. Vecākā gada gājuma cilvēki bija vienmēr sastrādātām rokām, reizēm šķita, ka par opi un omi vecāku cilvēku nav uz pasaules, jo tik vecus, sagurušus cilvēkus nebiju pilsētā redzējusi. Rezultātā, esmu īsta pilsētniece, bez alkām pēc mazdārziņa.
Vecāku nesaskaņas, kā rezultātā centos viņus samierināt (un reizēm joprojām to daru) un būt laba meitene, lai viņus iepriecinātu.
tas, ka mani katru gadu sūtīja citā skolā, turklāt te ar nezināmu valodu, te pēkšņi pārceļot augstākā klasē uz gada beigām, te apvienojot skolas maiņu ar brekešu ielikšanu :D
(Reply to this)
(Thread)
+tie kolektīvi brīžiem bija jokaini, piemēram, vienu brīdi mācījos kopā ar meiteni, kuras māte nogalināja mana vectēva otrās sievas dēlu no pirmās laulības [utml mazpilsētas ziepenes].
vēl, protams, visnotaļ disfunkcionāla ģimene, bet par to man kaut kā vienmēr bijis vienalga [vai arī man tikai tā liekas]. vēl tuberkulozes sanatorijā man uzmācās pedofils. kā uzrakstu, tā pašai liekas neticami :(
(Reply to this)
(Parent)
satori nepublicēšos, bet ģimenes pārcelšanās no lauku mājas uz piepilsētas dzīvokli mājā, kurā 99% bija krievu ģimenes, un sekojošā dzīve tur savus 20 gadus ir viena milzīga un ilgstoša trauma. iedraudzēties ar krievu bērniem nesanāca, jo negāju viņiem līdzi zagt un visādas citas nejaucības, tāpēc beigās klaiņoju viena pa laukiem un mežiem un no krievu bērniem tiku saukāta par mežoni. tā sajūta, ka esmu kaut kāds nepiederīgs vienpatnis un mežonis ir kaut kur dziļi iekšā vēl šodien
Droši vien tas ir vecākās meitas sindroms (man bija 3 sīkās māsas pieskatāmas) - būt vienmēr visgudrākai, vispareizākajai un tā drausmīgā atbildības sajūta par visu, kas pasaulē notiek...
(Reply to this)
(Thread)
Apmēram 5 gadu vecumā uzzināju, ka visi cilvēki nomirst, tātad mani vecāki arī nomirs. Tas mani šausmīgi saskumdināja, ilgu laiku raudāju vakaros pirms aizmigšanas, vilku segu pāri galvai, lai mamma un paps nedzird manu šņukstēšanu, tomēr reizēm pieķēra un izsauca uz "pratināšanu": – Kāpēc raudi? – Tāpat. Tincināja šā un tā, neatzinos, beigu beigās likās mierā. Toreiz domāju: nabaga neattapīgie pieaugušie, kad izaugšu, negribu būt tāds pieaugušais. Vēl aizvien negribu, bet sanāk kā nu sanāk.
Bērnudārza auklīte pirmajā gadiņā jeb viņas nepelnīti piespriestie soda mēri. Atceros, kā reāli vizualizēju ieceri noindēt to raganu ar krūzīti tumši sarkana šķidruma, laikam pasakas biju salasījies
(Reply to this)
(Thread)
Šitas gan ir dikti mīļi!
Tāds mazs jauks puisītis, bet kas galvā notiek ... :D Labi, ka es nezinu, ko mans puika domā! Vienam mazs, jauks puisītis, bet auklei gan jau kārtējais sātans, kas negrib gulēt dienasdusu un ēst boršču. Atceros pirmo epizodi - ar tēvu vēlā rudenī laikam bijām pie jūras un es pielasīju pilnas kabatas ar sīkiem gliemežvākiem. Nākamajā rītā dārziņā izbēris tos uz soliņa rādīju kādam draugam, kad ģērbtuvē iebrāzās ļaunā aukle, bez ceremonijām visu ieslaucīja papīrgrozā un uz manu godīgo atbildi jautājumam, kur es pie tādiem ticis, atcirta, lai nerunājot muļķības - tādā gadalaikā pie jūras NEVIENS neejot :(
auklītes jau nu toč labāk par citiem zina, kādi ļauni, perversi un degšanai elles ugunīs nolemti ir tādi mazi jauki puisīši
(Reply to this)
(Parent)
Tizli par tiem gliemežiem.
Es ceru, ka mans bērns nevienam nestāsta, kur bijis, jo tur arī neviens normāls cilvēks neiet. Ko darīji brīvdienās? Biju pie martā purvā dzērvenes lasīt. Tas tā - viens no piemēriem.
(Reply to this)
(Parent)
no Izraēlas atsūtīta Bārbija ar maināmiem vēderiem (grūtnieces vēders mainījās pret plakano un likās/vilkās āra bēbīts).
(Reply to this)
(Thread)
ā un vēl, ka trakajos atmodas laikos visi jauca manu čangaļu akcentu ar krievu un mēģināja man iestāstīt, ka man jāvācas prom uz Krieviju.
Phe! Man ir gadījies visai daudz no tā, ko konvencionāli uzskata par traumām, sākot ar vientuļo māti, beidzot ar pazemojumiem skolā, bet uzskatu, ka tas viss bija tikai uz labu. (Bet ja tā padomā, tā jau arī Dienasgrāmata bija formulējis jautājumu...)
|
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|