Dmitrijs Bikovs: "Es reti kad piekrītu Mihailam Žvaņeckim, taču vienā ziņā es viņam piekrītu - šobrīd ir dzejas laiks. Pirmkārt, tāpēc, ka viss notiek ātri, bet otrkārt, lai būtu proza, ir nepieciešams, lai atnāktu jauna realitāte. Vecā ir kataloģizēta, bet jaunās vēl nav. Kamēr tās nav, pat vistalantīgākie autori, tādi kā Peļevins, izzīž no pirksta kaut kādas blēņas. Man šķiet, ka šobrīd ir laiks dzejai, taču tā nav mainījusies. Prosodiskie meklējumi, ar kuriem nodarbojās Brodskis... bet viņš ir aiz sevis piekāris "ķieģeli", tur ir strupceļš, tas ir viena cilvēka darbalauks. Turpināt rakstīt tādā pantmērā jau vairs nedrīkst, tātad jāraksta kaut kā savādāk. Varbūt jāaiziet dziesmā, varbūt repā, varbūt rietumslāvu dziesmās, kā to šobrīd daru es. Tas, kurš šobrīd uztaustīs ritmu, tas būs malacis. Es nejūtu problēmas rakstīt dzeju, tas ir vienīgais, ko es varu darīt bez pārtraukuma. Bet romānu tagad rakstīt ir grūti. Tāpēc, ka laiks nav nostājies."