"Laimīgu Jauno gadu!" ir viens no dīvainākajiem un neloģiskākajiem novēlējumiem, kādu cilvēks var izdomāt. Jo nākamais gads nevar būt laimīgs, pirms tas ir pagājis, laimīgs pēc definīcijas taču var būt tikai pagājušais gads, vēl labāk - gads, kas pagājis jau krietni sen... un tikai tagad, pēc ilgāka laika un zināmas pieredzes mēs atskatāmies un varam redzēt - ak, Dievs, cik es toreiz biju laimīgs!
Es saprotu, ka uz nākamo gadu var "likt" zināmas cerības, gluži kā totalizatorā vai kāršu spēlē, taču tas, vai paveiksies un vai likme būs bijusi adekvāta vinnesta iespējām, to tu uzzini tikai vēlāk. Tad, kad jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Laimīgs tu vari būt tikai retrospektīvi. Vislabāk - stāstot kādam par iepriekš piedzīvoto. Laime taču visbiežāk ir tieši atmiņās. Laime vienmēr aiziet, nevis atnāk. Bet novēlēt to, lai laimīgs jums šķistu aizejošais gads, tas atkal ir nepareizi, jo neizbēgami paredz to, ka šis, sekojošais gads būs sliktāks par iepriekšējo. Jo iepriekšējo izjust kā laimīgu mēs arī varam tikai salīdzinājumā ar "tekošo".
Protams, ir arī tā netveramā sajūta, ka tu esi laimīgs tagad un šajā brīdī. Bet šis brīdis nekad nevar ilgt visu gadu, nē, pat ne pāris mēnešus. Un parasti jau arī tu saproti to, ka esi laimīgs, tikai tad, ja mēģini kādam par to pateikt. Vismaz - domās. To tad es arī gribētu jums novēlēt - lai jums būtu, kam pastāstīt, ka esat laimīgs. Vai vismaz gribēt kādam to pastāstīt. Lai jums šogad būtu, kam gribēt pastāstīt to, cik esat laimīgs.