Paskatoties no rīta pa logu, redzam, ka viss ir tieši tā, kā varētu būt vissliktākajā no iespējamajām pasaulēm: kusla migla, kaili koku zari, asfaltu mitrina lietus, bet ielās nonākušo cilvēku sejās — riebums pret sevi, savu darbu un tiem, kas dzīvo tepat līdzās.

Jocīgi, ka tik vienkārši izskaidrojamu dabas parādību rezultātā radikāli var mainīties ikviena cilvēka iekšējās pasaules iekārtojums, citiem vārdiem sakot — garastāvoklis. It kā nav būtisku iemeslu — alga tā pati, valdība arī, ceļš līdz darbavietai tikpat tāls un mīļotais cilvēks taču arī tikpat sasniedzams vai nesasniedzams. Turklāt, arī metereoloģiskais efekts pats par sevi nav nekas jauns — cik gadus dzīvojam, tik gadus esam pieredzējuši vienu un to pašu, bet tik un tā ap sirdi sērīgi un pliekani. Vai tiešām mākoņu un atmosfēras spiediena dēļ?

Psihologi teiks, ka būtisks iemesls ir ārējo kairinātāju kontrastainības samazināšanās — pelēkos toņos ieturēta ainava dod redzes uztverei nepietiekamu materiālu, kas izraisa nervu neapmierinātības efektu. It īpaši, salīdzinot ar nupat miegā pieredzēto sapņu krāsainību. Kontrasts starp vienu un otru apziņas stāvokli ir pārāk krass, un šis piepešais kritums rada tukšuma un dzīves bezjēdzības iespaidu.

Esot tāds apvērsto sapņu sindroms, kas pārņem savā varā astronautus. Ilgi skatoties melnajā tukšumā, kas redzams iluminatorā, viņiem sāk šķist, ka sapņos redzētā krāsainā pasaule ir reālāka par to, kas redzama nomodā. Pēc kāda laika viņi sāk uzskatīt, ka guļ tad, kad ir nomodā, un ir nomodā tad, kad guļ. Tāpat notiek arī ar mums — ar realitātes šovu un melodramatisku seriālu skatītājiem. Nav nekāds brīnums, ka tos sāk rādīt jau agri no rītiem — lai pāreja no reālo sapņu pasaules uz spokaino ikdienas realitāti nebūtu tik pēkšņa un traumējoša. Īpaši padomāts ir par bērniem, viņu trauslajiem apziņas veidojumiem nepieciešams krāsaino japāņu multfilmu necaursitamais vairogs — ar tādu, ejot pa ielu, nav bīstams ne lietus, ne pelēkā krāsa pretīmnācēju sejās.

Skaidrs, ka jebkura uztvere reaģē uz kairinājumiem, bet notrulinās, ja ilgstoši saskaras ar kairinājumu trūkumu. Tikpat skaidrs arī tas, ka vārdam «reāls» mūsu valodā jau sen ir piešķirta svarīga vērtējoša funkcija. Reāls ir tas, kas «patiešām notiek», tas, kas «aizrauj un interesē”, nevis tas, ko mēs pelēkā, lietainā rītā redzam aiz loga. Izdariet pavisam vienkāršu eksperimentu — ieslēdziet televizoru! Atšķiriet avīzi! Atveriet interneta ziņu portālu! Saņemiet savu e-pastu! Pārliecinieties par to, cik daudz un svarīgu lietu ir pasaulē! Iedziļinieties meksikāņu meitenes sarežģītajā jūtu pasaulē, uzņēmēja X un žurnālistes Y neizsmeļamajā konfliktā, jauno lielveikalu un kinoteātru nepārskatāmajā piedāvājumā. Un tagad paskatieties ārā pa logu! Vai tur notiek kaut kas «reāls»? Nē, protams, nē.