vienmēr jocīgos šermuļus uzdzen doma, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, zeme un viss, kas tai apkārt, kaut kāda stabilitāte un ņūtona likumi - tas viss ir tikai nejauši, uz mirkli, neobligāti, tā pati zemes ass, kas kuru katru brīdi nobīdīsies un bliukš! vai teiksim temperatūra un gaisa ķīmiskais sastāvs, mēs taču neprotam elpot amonjaku, vai arī tas, ka mums ūdens ziemā krīt baltām pārslām, bet vasarā iet melnā mākonī pļavai pāri, tas taču tikai tāpēc, ka zeme no saules atrodas pārsimt kilometrus tuvāk vai tālāk, vai ne? nejauši