Nepabeigtā dienasgrāmata


Reply To:

(bez virsraksta) @ 21:46

[info]dienasgramata:

Vai jums nekad nav bijis tā, ka jūs ejat kaut kur, domājat pie sevis visādas svarīgas domas, kas iešaujas galvā tāpat vien vai varbūt tāpēc, ka jums ir kaut kas svarīgs jāizdara, piemēram, rīt vai nākamajā nedēļā, jūs ejat kaut kur gar jūras malu vai pa piesnigušu mežu, jums ausīs skan pleijera mūzika, vecas dziesmas vai kaut kāda elektronika, un tad piepeši jūs paceļat acis un saprotat, ka neprotat pateikt, cik ilgs laiks ir pagājis, jūs izvelkat no kabatas mobilo telefonu, jo tajā ir pulkstenis, vai paskatāties rokaspulkstenī, iespējams, pat paveraties apkārt, vai kaut kur nav pulkstenis pie dzelzceļa stacijas, taču tas viss neko nenozīmē, jums šķiet, ka pēc tā, ko esat domājis, ir pagājis viens laika sprīdis, tajā pašā laikā mūzika, kas skanējusi jūsu galvā un pleijera austiņās, ir pavisam noteikta garuma mūzika un to iespējams konstatēt, piemēram, ir noskanējušas trīs dziesmas, katra no tām taču nevar būt garāka par četrām vai piecām minūtēm, un vēl jūs esat nogājis šajā laikā kaut kādu noteiktu attālumu, kas prasa noteiktu laika patēriņu, lūk, un visi šie nosacītie laika mērījumi, visa iespējamā laika noteikšanas sistēma ir sajukusi un nesaskan, jūs esat bijis kaut kur projām, jūsu dēļ pasaulē laiks ir bijis apstājies vai varbūt pat palecis uz priekšu, un viss tikai tāpēc, ka jūs esat domājis, darījis un sapratis trīs dažādas lietas, kas bijušas pavisam atšķirīgas, taču vienlaikus arī kaut kā jocīgi saskrējušas uz brīdi kopā jūsu apziņā, mazajā, piesnigušajā laukumiņā starp jūru un sauli?

Un tad jūs atnākat līdz mājai, kurā esat dzīvojis pirms gadiem desmit vai piecpadsmit, mājai, kas ir nu jau pavisam sabrukusi, pagalma vārtiņi ir vaļā, viss piesnidzis un tuvumā nevienas pēdas, jūs aizejat līdz vaļējiem sķūnīšiem, kuru saturu acīmredzami ir iznesušas jau neskaitāmas garāmgājēju paaudzes, jūs pienākat pie trešā no kreisās puses, pie šķūnīša, kurā reiz glabājās dažādi nevajadzīgi sīkumi, paverat durvis, bet tur, starp samelnējuša finiera plēksnēm un vēja piepūstām kritušām lapām ieraugāt brūnu un pajukušu, savu veco kurpi, pāris pasaku grāmatu, sarkanraibu piepūšamo peldriņķi un četrus melnus spilventiņus, kurus rūpīgāk aplūkojot, jūs atpazīstat ceļgalu sargus, ko bērni reiz sējuši pie kājām, lai skrituļojot, nesabrāztu tās asinīs...

un laiks, kas bija skrējis un kūleņojis uz priekšu pēdējās pāris stundas vai pēdējos desmit un piecpadsmit gadus, pakalpīgi apstājas un pamet skatienu atpakaļ, uz brīdi, pavisam tikai uz brīdi.
 

Your Reply:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

Nepabeigtā dienasgrāmata