dienasgramata:

nekas tā neuzdzen piepešas skumjas un vieglu nožēlu par velti izniekoto laiku kā pilna zāle izklaidēties gribošu cilvēku dārgos un pusdārgos vakartērpos, pārģērbti oficianti un vietu ierādītāji pārgrieztām sejām, konferansjē ar pārāk skaļu balsi un dārga falša piegarša tajā kabarē, kas sapņu fabrikā nespēja noturēt mani līdz beigām, nezinu, varbūt neērtā sēdvieta vai saindēts tulamors, bet vēdergraizes un neiazsniedzamās lindas leen kleitas griezums lika man meklēt ceļu mājup

nezinu, varbūt tas liecina par sliktu gaumi, kaut kas līdzīgs puķēm celofānā, bet man patīk grāmatas plēvē, man patīk tās neizpakot un turēt uz galda vai plauktā līdz beidzamam brīdim, līdz kamēr nevaldāma ziņkāre spiež mani ielaist pirkstu vai divus starp vākiem un plēvi, uzplēst un nomaukt, izģērbt kārdinošo šmurguli un ar nopūtu nolikt atpakaļ plauktā, droši vien tas tikai tāds pārdošanas triks, smalkos glancētos vākus sargājot no pircēju pirkstu nospiedumiem vai kā tamlīdzīgi, bet, ja mūsdienās vairs nav neatgriezto lapu grāmatu, tad vismaz šādi es vēl varu izjust grāmatas īpašnieka saldo un grēcīgo prieku..

neesmu manījis ārzemēs plēvotas grāmatas, arī krievi nupat tikai sākuši un arī vien retam izdevumam ar īpašām vajadzībām, piemēram, pēdējais peļevins ar kompaktdisku kā bonusu, nu, baidos atzīties, bet disks ir labākais, kas šajā grāmatā ir, lasu to tualetē, nekur citur nespēju, bet tur sanāk tik vien kā maziem gabaliņiem, nu jau kādu mēnesi droši vien knapinos, bet vēl neesmu ticis līdz pusei, muļķa peļevins, viena vieta man patika, kaut kā saistībā piebilsts, ka vai tikai nacionālboļševiki nav beidzot noslēguši līgumu ar diesel, tas ir smieklīgi, bet viss pārējais par daudz sadomāts, kaut kāds neīsts rosols, kā tas kabarē, no kura šovakar aizmuku

uzvaras gājienu turpina mani kulinārie izgudrojumi, sen nebija kaut kas tāds vienkāršs un stabils ienācis prātā, nezinu, var jau būt ka kāds cits to sen aprakstījis gastronomiskos žurnālos, bet, goda vārds, es pats izdomāju, un ir labi - skābie sautētie kāposti ar sojas granulām un nedaudz tumšās sojas mērces, protams, vulgārākam ēdājam tas atgādinās parastos sautētos kāpostus ar šķiņķi, bet tas nav tikai veģetāriešu acu apmāns, soja organiski iederas kāpostu starpās, piesūkusies sulas un sāļuma, taču saglabājusi savu individuālo raksturu, otrs ēdiens ir kartupeļu sacepums ar sēnēm vai bez sēnēm, bet ar kūpinātā tējas siera gabaliņiem cepešplītī vai māla podiņā, kūpinājuma garša ir valdzinoša arī bez banālās saistības ar gaļas izstrādājumiem, nē es sen vairs neesmu karojošs veģetārietis, vienkārši gribas ēst to, kam es ticu, tāpēc tik grūti reizēm ieēst sveša cilvēka gatavotu ēdienu vai tādu, kurš ikreiz iznāk savādāks, lai gan, nē, tas ir kaut kas cits, protams, man patīk eksperimentēt un sagaidīt citu nokrāsu ikreiz, bet te ir svarīgi, ka tu vari uzticēties sastāvdaļām, tās ir vienkāršas un saprotamas, vien savienojumā rodas tas, kas maltīti padara... nu, kā lai to nosauc? kāda ir laba maltīte? neapturama? neaizmirstama? ne ar ko nesalīdzināma? apmierinoša? taču ne jau veselīga un īsa, nezinu, bet jūs taču saprotat, ko es gribu teikt, vai ne?