Nepabeigtā dienasgrāmata


Reply To:

(bez virsraksta) @ 22:44

[info]dienasgramata:

Bieži vien, gleznojot ar akvareļkrāsām, es esmu pieķēris sevi pie domas, ka atkal lietoju vienu un to pašu krāsu, teiksim, dzelteno vai zaļo, un nolemju, ka vajadzētu papildināt savu paleti, taču tad saprotu, ka manā krāsu komplektā jau tās visas ir, pat vairāk nekā visas - man ir kādi trīs dzeltenie toņi, vairāki oranžie un sarkanie, zilo toņu vien kādi pieci - manā krāsu kastītē ir visas krāsas, kādas vien es varētu vēlēties, un nekad jau nav tā, ka es lietotu tīru kastītes toni, es taču tos sajaucu un radu ikreiz kādu citu, unikālu un neatkārtojamu. No kurienes man šī sajūta, ka vajadzētu būt vēl kādām krāsām, kuru man pietrūkst? No kāda atšķirīga universa nākusi pieredze liek man neapzināti pieņemt, ka ir vēl arī citas krāsas - ārpus tām, ko es varu uzklāt uz papīra šeit un tagad? Vai varbūt tās ir tikai muļķīgas ilgas?

Ar vārdiem ir mazliet savādāk. reizēm šķiet, ka to ir par daudz un vajadzētu vienu otru vārdu pārstāt lietot. Bet tad es atkal iesāku kaut ko rakstīt un agrāk nepieredzēti vārdi paši atnāk un ieritinās iesildītu teikumu līkumos kā tikko dzimuši kaķēni. Reizēm vēl pavisam akli, taču tik tuvi un mīļi. Jā, reizēm kāds vārds aizmirstas, it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā, tad tu stomies un bezpalīdzīgi lūkojies kādā pazīstamā sejā, cerot, ka pamukušo vārdu kāds pateiks priekšā. Tad tu mulsi nosaki - nē, nevaru atcerēties, un maini sarunas tematu. Bet parasti jau vārdu netrūkst, trūkst, ko teikt. Trūkst kā tāda, ko patiešām būt vērts pateikt. Nemaz jau nerunājot par to, ko nedrīkstētu noklusēt. Ļoti maz dzīvē ir tādu lietu, kuras nedrīkstētu noklusēt.
 

Your Reply:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

Nepabeigtā dienasgrāmata