- Pastāsti kaut ko par sevi!
- Par sevi?
- Nuja. Es taču neko par tevi nezinu.
- Ko tu gribi zināt?
- Kur tu tāda radies?
- Es piedzimu.. pirms kāda laika. Kad es piedzimu, vecmāte iekliedzās: "Ak, Dievs, kādas šausmas!" un izlaida mani no rokām. Es biju zaļganvioleta un krunkaina.
- Cik krunkaina?
- Šitik te!
- Ja? Es pirmoreiz piedzimu divus mēnešus par ātru. Mani ieraudzījusi, vecmāte iekliedzās: "Velns parāvis!" un aiz bailēm iebāza mani atpakaļ.
- Tu arī biji briesmīgs?
- Nē, tāds pats kā tagad.
- Tu esi briesmīgs.
- Es zinu.
- Otreiz tu piedzimi pēc diviem mēnešiem?
- Nē, es augu stikla inkubatorā.
- Izaugi liels un saplēsi stiklu?
- Nē, patausti, jūti - te tas ir...
- Te?
- Jā... un vēl te...
- Zini, reizēm man arī liekas, ka pārējie ir... otrā pusē stiklam...