Nora Kalnmale, DELFI: "Nemaz ne tik sen mūsu sabiedrībā bija ļoti svarīgs iestādījums, kas bērniem veidoja apkārtējās pasaules modeli. Tās bija vecmāmiņas un vectētiņi. Tieši viņi, stāstot bērniem pasakas, veidoja viņu apziņā apkārtējās pasaules modeli. Ak, cik tas bija svarīgi! Pasakās taču figurēja vecāku, draugu un ienaidnieku, kā arī dažādu dabas stihiju tēli. Labā un ļaunā tēls. Pasaka mudina bērnus domāt. Tieši šie tēli viņus pavadīs visu pieaugušo dzīvi.

Mūsdienās šī funkcija tiek uzticēta televizoram, kurā var redzēt filmas, kuras nereti mēs paši neesam redzējuši. Mēs nezinām šo filmu autorus. Kas ir šie cilvēki? Vai viņi ir psihiski veseli vai slimi? Kādi ir viņu mērķi?

Bet daudzas filmas un multiplikācijas filmas liecina, ka autori un režisori, kas tās radījuši, ir vai nu psihiski slimi cilvēki, vai darbojas, ļaunu nodomu vadīti, veidojot bērnos cilvēku iznīcināšanas programmu. Cik ilgi mēs ļausim psihiski slimiem cilvēkiem kropļot mūsu bērnu psihi?"