kā es sevi neieredzu par nespēju piezvanīt kādam, kas man jāsazvana, it īpaši darba darīšanās, bezmaz jāiedzer drosmei, citādi es velku garumā, skatos uz telefonu, skatos uz pulksteni, izdomāju, ka nu jau ir par vēlu zvanīt, atliksim uz rītu, tad ir par agru, tad nezinu, ko teikt, reizēm cenšos pārvarēt šo barjeru, uzspiežot numuru uzreiz, tiklīdz esmu to uzzinājis (nu, ja situācija ir tāda, ka man kāds jāsazvana un es nezinu viņa numuru, bet tad uzzinu), gluži kā lecot aukstā ūdenī, dažkārt palīdz, ja zvanu, ejot pa ielu, tad kaut kā savādāk, bet visbriesmīgāk ir, ja es esmu telpās, viens pats un ar šo neiespējamo misiju - sazvanīt un sarunāt, droši vien, man palīdzētu, ja būtu personiskā sekretāre, kas sazvana, piesaka un savieno, bet arī tad es noteikti censtos izvairīties, teiktu, ka manis nav uz vietas, lai atvainojas un saka, ka piezvanīs vēlāk... smieklīgākais tas, ka beigu beigās, kad tomēr esmu piezvanījis, tā atvieglojuma sajūta un prieks par padarīto nemaz nav nekāds prieks, bet kaut kāds perverss kauns, it kā es tiešām būtu publiski izdarījis kaut ko bezkaunīgu un tad aizmucis tuvējā vārtrūmē

ar epastiem, protams, nav vieglāk, ja man ir jāatbild uz kādu vēstuli, it īpaši, ja tajā ir lūgums vai arī man jāpieņem kāds lēmums, es vēstuli aizveru un aizmirstu, reizēm atceros tikai pēc nedēļas vai tad, kad saņemu atkārtotu sūtījumu, bet tad, kad saņemos atbildēt uzreiz (jo zinu, ka citādi aizmirsīšu), tad man nav, ko teikt, es neprotu uzrakstīt elementārākās pieklājības frāzes, uzreiz atbildu ar jā vai nē, divi aprauti teikumi un viss, bez paraksta, kaut kas man nepatīk tajā elektroniskajā komunikācijā, bloga komentāri ir cita lieta, tikai te, protams, var uzrauties uz sarunbiedru ar citādāku humora izjūtu, šausmīgi nepatīkami, kad tas otrs apvainojas, bet tu nemaz negribēji apvainot, domāji, baigi prikolīgi esi iekomentējis, joks tāds, LOL