dienasgramata:

vakar uz ielas iedevu vienam džekam latu, es parasti nekad nedodu, nav manī tāda žēluma, visus tāpat neizglābsi, bet citi ir taisni tik riebīgi, ka nemaz negribas dot, nu un, protams, naudu žēl, pašam vajag, un tā, kredīts jāatdod un bērni jaaudzina, ies te vēl uz ielas dāļāt citiem, bet vakar es eju un klausos uz iPoda japāņu grupu Garage Chanson Show, un jūtu, ka kāds viegli pieskaras plecam, tā ar diviem pirkstiem uzsit, es paskatos - iet līdzās džeks, riktīgi krimināls tipiņš, neaizdedzināta cigarete mutē, iet un rāda man, lai es izņemu no ausīm to mūziku, es atbrīvoju kreiso ausi un klausos, ko teiks, bet pats turpinu iet uz priekšu, šis saka - es atvainojos, ka traucēju, v nature, tu droši vien steidzies, bet redzi, mani nupat izlaida, menti atsita iecirknī, telefonu atņēma, naudas nav, izručī, septiņdesmit santīmu pietrūkst biļetei, citādi nebūtu lūdzis, pašam neērti, menti maitas, visas rokas atsituši - un rāda man rokas, pavelk piedurknes uz augšu, viņam tur starp elkoni un plecu abām rokām melnas svītras, zilumi tādi, iedevu latu, šīs saka paldies, es - nav par ko, zinu jau, ka citiem varbūt vairāk vajadzēja, nevis tādam pusbandītam vai varbūt riktīgam bandītam, turklāt iedevu nevis aiz žēluma un pat ne aiz bailēm, bija dienas vidus, gaiša iela centrā, galu galā man pašam skūta galva un 100 kilogrami, viņš jau nezina, ka es kauties neprotu, bet varbūt par savējo noturēja, lūk, lūk, visdrīzāk es par šito arī iedevu, nu, par to, ka mani kāds par savējo noturēja, pēc tam vēl gāju un domāju - nu nevarēja viņš nekur citur tās rokas tā atsist, nekādi draugi vai ienaidnieki uz ielas nesistu pa bicepsiem, sistu taču pa muti vai vēderu, droši vien, no tiesas menti, kurš gan cits, tā domādams pārgāju pāri krustojumam un nākamajā brīdī redzu, kā viens džeks uzlec uz velosipēda un ātri laižas prom, no franču kafejnīcas izskrien meitene īsos šortiņos un apjukusi stāv, sāk pat nervozi smieties, zaglis nospēris riteni, uz pusminūti atbalstījusi pret skatlogu un iegājusi pasūtīt kafiju, šis pieskrien un nozog, prom ir, kāds puisis aizskrēja viņam pakaļ, bet ķer nu vēju laukā, tāda kriminālā situācija pilsētā un saule, nokaitētas ielas, kā rakstīja Albērs Kamī "Svešiniekā": "Saule dedzinājia tik neizturami, ka es paspēru soli uz priekšu. Tikai vienu soli," un vēl, es ievēroju to džeku, kurš nospēra riteni - vājas miesasbūves, ar brillītēm, pelēkā tādā jaciņā, nu apmēram tādā krāsā, kādu iegūst ilgi mazgātas darba drēbes, bet sejas izteiksmi es atceros vēl tagad, meklēju īsto vārdu, lai to aprakstītu un pat paskatījos vārdnīcā, sejas izteiksme viņam bija tukša un neprātīga, bet nav tāda vārda latviešu valodā, kas to aprakstītu, nav tāda vārda, vēl nav