un vēl katru rītu precīzi pulksten astoņos un kaut kādās divdesmit trijās minūtēs mūsu mājas pagalmā iebrauc tumši zaļš audi, to es zinu, jo priekšā ir tie četri riņķi, iebrauc mūsu klusajā, ēnainajā pagalmā ar skaļu tuc tu tuc, nu, tādu tīrāko tuc tuc tuc, kas skan pa atvērto mašīnas logu un momentā nomaina laisko rīta atmosfēru pret naida un neiecietības pilnu, varētu pat teikt - nokaitētu atmosfēru, šofera pusē atveras durvis un apmēram kādas divdesmit sekundes paiet, līdz Norčiks izslēdz savu rīta mūziku, to, ka viņu sauc Norčiks, es zinu, jo mašīnas aizmugurē zem pakaļējā stikla ir pabāzts mašīnas numurs ar burtiem NOR4IX, tad viņš paņem savu kafiju kartona glāzītē, pabeidz spaidīt mobilā telefona pogas un izkāpj ārā, vienu rītu, kad pa nakti bija lijis tas lielais lietus, viņš nevarēja izkāpt, jo bija iebraucis tieši peļķē, tad mūzika skanēja vēl brītiņu ilgāk, un tā katru darba dienas rītu, viņš te kaut kur strādā, droši vien manas mājas pirmajā vai otrajā stāvā, es jau esmu apsvēris dažādus rīcības scenārijus, sākot ar draudzīgu sarunu par to, kāpēc ir jābrauc ar vaļēju logu, jo taču tik smalkai mašīnai noteikti ir klimata kontroles sistēmas iekšpusē, nevis ārpusē, un beidzot ar domu uzmest viņam uz galvas savu vienīgo puķupodu ar oregano, bet tad nolēmu, ka taču droši vien labs cilvēks tas Norčiks, viņam mašīnā pie aizmugurējiem logiem pielīmēts tas saules ekrāns smieklīgas sejiņas formā, nu, tāds, kas nozīmē, ka mašīnā reizēm tiek vadāti mazi bērni, droši vien, sestdienās un svētdienās, lai jau klausās, es tik un tā jau šajā laikā esmu pamodies, bet mana mīļotā meitene, kas vienmēr uzliek modinātāju uz astoņiem un tad reizes sešas vai septiņas nospiež to pogu, lai šis zvanītu atkal pēc piecām minūtēm, viņai jau tāpat šajā laikā ir jāceļas, tāpēc es neko nesaku un eju vārīt kafiju