Šonakt sapnī noskatījos jaunu Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Pilnā garumā un reālajā laikā. Kā saucās, neatceros, bet beigas bija pārāk izstieptas un atceros, ka vismaz piecās vietās skatītāji mēģināja sākt applaudēt, jo domāja, ka izrāde jau ir beigusies. Pašās beigās uz tukšas skatuves vēl tika projicēti melnbalti kadri no kādas padomju filmas par fiziķi, kurš apstarojuma rezultātā ir palicis bez matiem, taču turpina strīdēties ar savu kolēģi par dzīves jēgu un dzīvi pēc nāves.