Braucot pa velosipēdistu celiņu uz Jūrmalu, ir jāpārvar tas lieliskais posms, kas ved garām atkritumu izgāztuvei un neatvairāmi apdveš braucēju ar noturīgu piekakātu pamperu aromātu: pirmkārt, es nespēju iedomāties, kas vēl tā varētu smirdēt, bet otrkārt, ir taču pilnīgi skaidrs, ka tie piekakātie pamperi, kas tiek izmesti atkritumu konteineros, nonāk tieši šeit, jo nekur citur tiem vietas nav, bet pamperu uzbūves īpatnības nodrošina tiem ilgstošu un noturīgu eksistenci, tas ir, bērnu kakas, ja tās pat tiktu sagāztas vienā lielā kaudzē, ātri vien izšķīstu lietū un sadalītos dabas mātes iedrošinātu procesu rezultātā, bet pamperos šīs mākslīgā piena pulvera pārstrādes konsekvences turpina bezcerīgi smirdēt līdz pasaules galam, kurš, un par to šajā brīdī vairs nav ne vismazāko šaubu, vairs nav aiz kalniem