dienasgramata:

Pirms kāda laika, šķiet, nedaudz vairāk kā mēneša, es kādā RIMI lielveikalā pamanīju jaunu produktu - līdzās parastajiem, vēderainajiem paprikas pipariem, kas jau gadiem ilgi bagātināja sortimentu trīs noturīgās krāsās: sarkanā, dzeltenā un zaļā, sezonāli piekāpjoties vien bāliem un septembra salnu ķertiem ungāru rudens pipariem, pēkšņi bija parādījusies jauna paprikas šķirne. Tā bija garāka, stingrāka un sulīgi sarkana. Pamatīgi, koši strunķi uz centimetriem divdesmit pieciem. Iedvesmoja arī cena - ja parastā paprika maksāja 2.50, šī tika piedāvāta par 1.50, tuklāt vēl individuāli iesaiņota pa vienai vai divām maisiņos. Nopircis pārīti, es mājās nenožēloju ne santīma no ieguldītās naudas - paprika bija atguvusi savu jau gadu desmitiem zudušo garšu un aromātu. Tā bija aromātiska, tvirta, salda un spēcīga. Lieliska piedeva salātiem, zupām, dārzeņu sacepumiem vai smalki sagriezta uz lauku biezpiena ar maizi. Nevar ne salīdzināt ar plauktā noturēta, izmirkuša kartona skābumu, kas raksturīgs "regulārajai" RIMI veikalos nopērkamajai paprikai. Nākamreiz nopirku vēl. Aiznākamajā reizē konstatēju, ka paprikas partija acīmredzot ir beigusies un skumji samierinājos ar nepiekāpīgo laika plūdumu. Pēc nedēļas izrādījās, ka nē, tā parādījusies atkal, taču nu jau par pavisam citu cenu - garšīgas lietas inflācija skar pavisam negaidītā un sāpīgā veidā. Iepriekšējo 1.50 vietā tā maksāja 3.50. Līdzās joprojām stāvēja vaska izbāzeņiem līdzīgā bezgaršīgā paprika par 2.50, piedāvājot nevajadzīgu un absurdu konkurenci. Pēc pāris dienām es smagu sirdi nopirku vienu mazu struņķīti. Vēlāk - vēl mazliet. Aizvakar pienācu pie plaukta un pamanīju tirgus gudrības neizkropļotās ekonomikas sekas - mana mīļotā, garšīgā, perfektā paprika no Spānijas dienvidiem par 3.50 kilogramā bija sapelējusi savos maisiņos. Viss plaukts. Bet parastā un negaršīgā turpat līdzās un, šķiet, sabojāties nespējīgā paprika joprojām turējās.