es šorīt fanoju par Brehtu: kad Hitlers nāca pie varas, viņš paņēma vīli prom no Vācijas un apmetās Dānijā, sākoties karam, pārcēlās uz Zviedriju, vācu armijai virzoties tālāk, pamuka uz Somiju, kur saņēma ASV vīzu un apmetās Holivudā, bet 1947. gadā, kad visiem režisoriem un producentiem vajadzēja komisijas priekšā apzvērēt, ka nav kompartijas biedri, viņš ieradās biezā ādas mētelī un ar smirdīgu cigāru, izlikās, ka neprot angļu valodu, izveda komisiju un tulku no pacietības ar absurdajām replikām, tomēr paziņoja, ka nav kompartijā, bet nākošajā dienā devās atpakaļ uz Eiropu, vēlāk redzēts braukājam pa Austrumvāciju greznā pirmskara limuzīnā, saņemam autortiesību maksas no dāņu aģentūras uz ārvalstu bankās atvērtiem kontiem un būvējam savu personisko teātri, taču nomira ar sirdstrieku 58 gadu vecumā, bet es šorīt klausos Uti Lemperi un Ninu Simonu, kas dzied Kurta Veila dziesmas ar Brehta vārdiem