Par ko man ir žēl: Ziedoņa Epifānijas ar Tigula mūziku ir interesants, smuki iesiets un lieliski izdots albums, taču, dooh, balss ir 1976. gada ieraksts studijā Melodija! Un to var lieliski sajust dažos dzejoļos, kas padomju laikā izklausījās pēc poētiskā protesta, bet tagad skan dīvaini. Sevišķi tas par mēteli uz blakus sēdekļa un lirisko varoni, kurš atsakās palaist sēdēt resnu sievieti, jo tajā mētelī, lūk, esot viņa gars, un dzejniekiem pienākoties papildus dzīvojamā platība nevis miesai bet garam. Un vēl ceļazīme uz kūrortu. Klausoties šo dzejoli mūsdienās, vairs nav dzirdama ne kripata sarkasma vai bezpalīdzīga dumpja pret valstisko materiālismu, tikai kaut kāds kašķīgs dzejnieks, kas nez kāpēc iedomājies, ka ir īpašāks par resno sievieti tramvajā. Ja šis ieraksts būtu palicis kā arhīvu materiāls, to varētu uztvert savādāk, bet kopā ar mūsdienīgu mūziku, tas izklausās dīvaini. Turklāt, es domāju, ka Ziedonis pats tagad būtu to norunājis citā intonācijā.