šovakar braucu autobusā, kurā biļetes pārdeva paveca, taču vēl pietiekami stalta sieviete sirmiem matiem un labām manierēm, viņai mugurā bija bikškostīms un balta, atturīga blūzīte, visa viņas uzvedība pauda nosvērtību un pašcieņu, es iedomājos - pirms desmit gadiem viņa tikpat labi būtu varējusi būt kāda ministre vai nopietnas iestādes vadītāja, ikreiz, kad viņa gāja garām uz autobusa pakaļgalu, lai iesauktos parasto: "Tā, kurš te iekāpa?" es neviļus ievilku nāsīs gaisu, jo šķita, ka viņa noteikti smaržo pēc kāda laba parfīma

tad es ievēroju netālu sēdošu sievieti, kas vēroja Jaunā Rīgas teātra programmiņu un tajā ieliktās divas biļetes uz izrādi Soņa, viņa pabeidza vērošanu un piezvanīja kādam pa telefonu: "Ja posmotrela v programke, tam v glavnoj roļe napisan kakoj to Gundars Aboliņš. Nu vot, nado že!" viņa nolika klausuli un sāka lasīt mazu melnu grāmatiņu, kurā milzīgiem 24 pt zīmju burtiem vecajā kirilicā bija nodrukātas "Moļitvi na každij deņj", es paskatījos uz viņas seju - veca, inteliģenta krieviete ap gadiem 65-70, smalkām brillēm, sen krāsotiem matiem un izteikti asu degunu, viņai aiz muguras sēdēja latviešu puisis ap gadiem 30 zaļā brezenta jakā un lasīja parasto Bībeli zaļajos vākos, Pāvila vēstuli efeziešiem, ja nemaldos