Nepabeigtā dienasgrāmata


Reply To:

(bez virsraksta) @ 00:57

[info]dienasgramata:

Kad es biju maziņš, es gribēju aizmukt no mājām - kā jau visi bērni. Es savā gultas skapītī krāju maizi un burkānus, man šķita, ka žāvēti burkāni ir īsti piemērota pārtika, ko ņemt līdzi ceļojumā, kur acis rāda. Tā ir viena no spilgtākajām bērnības atmiņām, apmēram kādu piecu vai sešu gadu vecumā. Vēl es atceros, kā, izklājis uz grīdas pasaules karti, es sēdēju tai virsū un izvēlējos, uz kuru kontinentu mukt. Tad pienāca rudens, es sāku iet skolā un nekur neaizmuku, bet burkāni no sākuma sapuva, bet pēc tam nemanāmi pazuda no skapīša. Vēlāk, kad es skolu biju jau gandrīz pabeidzis, mēs ar klasi aizbraucām strādāt pa vasaru kaut kādā kolhozā. Apmēram mēnesi kaut ko ravējām vai krāvām siena ķīpas šķūnī, bet beigās saņēmām savus piecpadsmit rubļus un braucām mājup. Es pagaidīju, kamēr visa klase sakāpj autobusā, bet pats devos kājām uz jūras pusi, jo biju nolēmis stopot pa Latviju. Kādu pusstundu nosoļoju pa šoseju, tad apstājās kāda mašīna un aizveda mani pa taisno pie mammas, viņa bija vasaras mājiņā Engurē. Arī pēc tam vienmēr bija jādara kaut kās cits - jāmācās, jāgādā par ģimeni, jāiet uz darbu, jānāk mājās. Pat tajās trīsarpus reizēs, kad es esmu kaut kur braucis, man vienmēr bija nopirkta biļete atpakaļceļam pēc nedēļas vai maksimums - divām. Bet ceļot, kur acis rāda, nekad nav bijis vaļas. Tā vietā es tupu Rīgas centrā un maksāju par dzīvokļa īri četras trešdaļas no savas mēnešalgas.
 

Your Reply:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

Nepabeigtā dienasgrāmata