dienasgramata:


kas ir visbēdīgāk - tas, ka saasinātā retorika par to, ka "šis ir tas brīdis, kad izšķiras mūsu valsts nākotne" un "ja tu nenobalsosi pareizi" vai "ja tu neatnāksi rīt uz mītiņu", tad "rīt mēs pamodīsimies pavisam citā valstī" - šī retorika (zatrudņajus pateikt, kurš no kura to iemācījies - žurnālisti no partijām, pilsoniskā inteliģence no žurnālistiem vai partijas no pilsoniskās inteliģences) kļūst aizvien neirastēniskāka un turklāt aizvien biežāka, es lieliski atceros kādus desmit šādus gadījumus, kad tikai sludināts - viss, ja notiks tā un nevis tā, tad pizģec stabilitātei, pizģec demokrātijai vai jupis paraus nacionālu valsti, tā tas bija ar katru referendumu, par valodu, par eiropas savienību, tā tas bija par drošības likumiem, par loskutovu - katrreiz ticis apgalvots, ka šī nu vienreiz ir tā reize, kad tautai ir jāsaprot un jārīkojas, šī ir tā izšķirošā un vienīgā reize, un katrreiz tauta rīkojas, kā jau nu tā parasti rīkojas - daži sašūmējas, daži sagruzās un viss turpinās, kā līdz šim.
bez šaubām, tas nogurdina.
un iedarbojas "vilks aitās!" sindroms.
bet citādi - tik stabilu un vienmērīgi plūstošu valsti kā Latviju vēl vajadzētu pameklēt. pat 17 procentu inflāciju mēs pārciešam kā ierastas ikrudens iesnas.