"Atceros to deviņdesmito gadu rudens vakaru, kad simtiem Liepājas zemessargu organizēti ielenca PSRS okupācijas karaspēka galveno bāzi Kurzemē- Karostu. Bruņoti latviešu zemessargi nobloķēja visus ceļus uz šo krievu militārsima bastionu, kas bija kā strutojošs augonis Liepājas miesā, jo ne tur vienkāršs pilsētnieks drīkstēja ieiet, ne iziet. Visiespaidīgāk bija nolūkoties kā mūsu zemessargi nobloķēja galveno maģistrāli uz Karostu- izgriežamo dzelzs tiltu pār Karostas kanālu. Un nemelošu, ja atgādināšu, kā tūkstošiem krievu un vidusāzijas republiku zaldāti drebēja, kad ieraudzīja latviešu brīvprātīgos, kuru rokās bija kalašņikova automāti, bises, karabīnes. Spilgti atceros, kā kāds zemessargs turēja rokās Otrā pasaules kara laika ložmetēju MG-42. Un nevis kā muzeja eksponātu, bet kā nāvējošu ieroci, kas pavērsts pret Latvijas iekarotāju midzeni. Nav noslēpums- toreiz vai katra aktīvā zemessarga mājā bija pa kādam ierocim. Gadījās arī nelegālie ieroči. Liels skaits Otrā pasaules kara mantojums- vācu "parabellumi", karabīnes, pa kādai patšautenei. Un nav jau nekāds noslēpums, ka līdzīga aina bija 1991. gada janvāra Barikāžu laikā. Nākamie zemessargi bija sagatavojušies godam- ikviens, kam bija drosme un iespēja, zem traktora vai automašīnas sēdekļa glabāja kādu šaujamieroci.
Pats esmu labi pazīstams ar vīriem, kuri no savām lauku mājām uz Rīgu bija atveduši dažus tikko no dārza izraktus vācu karavīru automātus, kas bija ievīstīti auduma gabalos un sasmērēti ar solidolu. Latvieši bija gatavi cīņai un daudzi arī reāli tai gatavojās."

ja gribi lasīt vairāk